Līdz mielēm skaudri un sāpīgi! Māmiņas pieredze, cīnoties par dēla dzīvību birokrātiskajā Latvijā

mans bērns bija ārsta bērns un attieksme no valsts puses bija tāda pati. No pieredzes varu ieteikt bērnam kārtot kopšanas pabalstu (nav liels, bet ir kāds palīdzīgs mazumiņš), un invaliditāti (tādai jau vajadzēja būt), un ķepuroties tālāk. Paies smagais laiks, mazais izveseļosies un pēc gadiem 5 raudzīsieties uz pagātni kā uz pārbaudījumu, kuru pārvarējāt. Lai izpalīdzīgi un gudri cilvēki Jums blakus!

Cik zinu, tad Latvijas likumdošana paredz noteiktos termiņus ieskaitot. Tas nozīmē, ka 14 gadi bērnam ir līdz mirklim, kamēr nav palikuši 15 gadi.

Novēlu Jūsu dēlam stipru veselību!!!
Arī man nācies saskarties ar visādām interesantām lietām bērnu slimnīcā!. Sapratu ka valsti neinteresē bērnu veselība. Jo reāla palīdzība ir par maksu un kamēr Tu nevelc ar stangām no ārsta informāciju kā palīdzēt bērnam, viņi nestāsta neko. Tiek maltas uz riņķi 10 reizes vienas un tās pašas standarta analīzes un izmeklējumi jo to redz ir noteicis ministru kabinets ko var un ko nevar taisīt.

visi am as,tikai vadībā esošie ir iekš sētas! Vējons dažas dienas amatā un....visur viss bez rindas,visur viss pa velti un pārejie......tie pat tuvumā atrasties nevarēja un savus mīļos apciemot! Tā nu tas ir! Slimnicā dakteri vispār staigā bez papīrīti rokās,kā viņi var zināt....bija pacientam viss labi,vai zāles nevajag citas,pienāk un paskatas un aiziet......tā dara valdība tā dara pārējie,bet mēs aiz sētas....klusi,mierīgi,atstiepjam kājas :(

Es ķēru pēc nervu zālēm, domājot, ka pa tālruni runāju ar cietuma apsardzi. Izrādījās-nē, ar birokrātk no veselības institūcijas iestādes. Ne vien likumi ir tādi, kas cilvēkus dzen izmisumā, bet arī attieksme. Reirs ar Čakšu tādu kārtību ievedīs, tādu kārtību...

Par šo problēmu gadiem varas gaiteņos runā ilgstoši slimojošu bērnu vecāki un nevalstiskās organizācijas, pērn rudenī par to tika diskutēts pat ar Latvijas Valsts prezidents R.Vējoņa padomniekiem. Tajā brīdī, kad par to runā māmiņas, kuru bērni ir invalīdi kopš dzimšanas, ir attieksme "tās jau nav par pilnu ņemamas" un "vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem" (ierēdņu citāti). Kad šajā situācijā nokļūst ģimene, kura gadiem dzīvoja šķietami normālu dzīvi, pēkšņi visi šausminās un brīnās, kādā valstī dzīvojam... Un šādā situācijā nokļūt var jebkurš, diemžēl. Vineta Grigane-Drande Jolis Kalniņa

Jautājums jau ir tāds, priekš kā mums sava valsts, ja tajā viss tiek darīts lai cilvēkam būtu grūtāk, dargāk un neērtāk, visās jomās. Saprotu, ka valsts ir priekš ierēdņu armijas, pārējie ir lai maksātu nodokļus. Droši vien, ka tūliņ atkal tikšu nosaukts par Kremļa ietekmes aģentu, lai gan patiesībā esmu latviešu zemnieks.

Es kā onkoloģijas pacients tikai varu pievienoties - nejēdzību ir vairāk kā vajag. Šķiet, ka ārsti, kursiem vajadzētu ārstēt jebkādos apstākļos - jo tā jau galu galā viņu misija - automātiski ar slimības konstatēšanu uzliek sava veida zīmogu un turpmākā "ārstēšana" ir tikai "protokola" pēc.

Brauciet prom no Latvijas, meklējiet iespējas tikt uz Vāciju vai franciju.

Es domāju, ka kamēr tas nav kāda 'ārsta' bērns- visiem ir vienalga, tā tas arī būs. Un nu reāli komentētājiem tieši tāpat, ja tas nav ģimenes loceklis ar kuru notiek nelaime, tad whatever,ka kādam kaut kas notiek