"Pieskatīšana no krasta – aplama!" Traģiska bērna bojāeja atklātā jūrā

Esmu Gundega, Edgara klasesbiedre. Viņš noslīka un mūsu klasei ir grūti. Es necietīšu sliktus komentārus par sava bojā gājušā klasesbiedra ğimeni. Es visu zina kā tas viss notika bet es neteikšu privātu informāciju. Ko darīju? Gribēju visu zināt jo biju pie vecvecmămiņas kad tas notika un uzzināju dažas dienas v

Jūras spēkam nav robežu

Cik nav peldēts Ventspilī bērnībā vētrā. Tas bija mīļākais laiks, kad peldēties. Braucām ar riteņiem vieni paši uz jūru, bez vecākiem. Gadi gan bija kādi 14 uz augšu. Gājām tālāk no oficiālās pludmales, jo pludmalē tādās dienās parasti staigāja glābēji un dzina ārā no ūdens. Lēkājām pa viļniem, ūdens parasti bija silts un viļņi aizraujoši. Bet jūra velk iekšā un viļņi arī pamazām nes sāniski projām, visu laiku bija jāseko līdz, ka neaiznes par tālu no mantām. Ir sanācis vairākas reizes pakļūt zem viļņa un nepaspēt izkārpīties, kad jau nākamais lielais vilnis pāri un rauj projām. Par laimi, vienmēr stāvēja klāt veiksme un viss beidzās labi. Tā sajūta, kad parauj apakšā nav diezko patīkama, lai gan īsti bail tā nekad nebija, laikam bērnībā vienmēr likās, ka viss būs ok un tev nekas slikts nevar notikt. Bet vispār tāds sīkais jūrā ir diezgan bezspēcīgs, jo viļņi ir stipri un tu nepaspēj tikt augšā, kad jau nākamais vilnis tevi atkal pārskalo un parauj apakšā. Tāpat viļņu laikā jūra izrauj smiltīs bedres, bieži ir gadījies, kad pēkšņi pazūd pamats plus nāk pāri vilnis.. Kā bērni mēs to visu zinājām, ka ir bīstami, taču savās galvās iedomājāmies, ka mēs esam uzmanīgi un ar mums nekas nevar notikt. Izķepurojies no viļņa, paej tuvāk krastam ''drošībā'' un turpini lēkāt tālāk.
Ar to gribu teikt, ka bēni mēdz neizprast tās ''īstās briesmas'', viņi to tā neizjūt. Viņiem liekas, ka jā nu ir bīstami, bet mēs jau uzmanīgi ar jūru spēlējamies, citreiz gribas speciāli tos viļņus it kā izaicināt un nav tās apziņas, ka tas var beigties ļoti bēdīgi.

Ehh, cilvēki vispār nepaliek gudrāki.
Un ja jau māte bija krastā... es kā mamma, noteikti būtu arī turpat noslīkusi, meklējot bērnu!
Pirms 2 gadiem, peldējos jūrmalā, dzirdēju ka maza meitenīte sauc mammu, viņu ar rinķi ar katru vilni nesa dziļāk jūrā, par laimi, nebija tālu un es izvilku krastā. Apkārt apmēram 10 pieaugušie, kas bija tuvāk nekā es, neviens pat nepaskatās uz meitenīti... es biju vienkārši šokā, par to vienaldzību! Varbūt tāpēc ka meitenīte bļāva krieviski, bet nu tādā situācijā. Pēc tam skatijos, ka meitene aizskrēja pie vecākiem, kas bija vispār kaut kur kāpās un neredzēja kas notika!

Tā pieskata daudzi jo redz bērnu bradājamies netālu,bet viņi ir mazi žiperi....viens un divi,tie jau gabalā :(

Takad lai vecākus sirdsapziņa pamoka,ja tāda ir.