Atnācām mājās no rotaļlaukuma, un biju šokā! Lūk, ko ieraudzīju bērnam uz kājas!

Man puika mājās visu dienu pa āru dzīvo, katru dienu gandrīz tiek pie ziluma, caurām drēbēm..- starp citu arī kucēnu "audzina" pa savam- arī kucēns atbild pa savam.. - mani tagad bērnu pie rokas vest spēlēties un uzmanīt lai nepaklūp? Zilums- tā taču ir skaista daļa no bērnības!!!!
Ja nevari apskatīt pirms ved, tad nesūdzies! Es pirms vedu puiku uz rotaļlaukumu mēdzu apskatīt nu daudz maz.. Bet tāpat skries, kāds pagrūdīs - vsjo Zilums! Ko var celt brēku?!?

uuu zilumiņš.. kuču kuču... nobildēsim un uz tv nosūtīsim... kuču bērniņ! Vēmiens nāk... vēmiens nāk atceroties kādas traumas mēs pārcietām savā bērnībā.. atvērta, asiņojoša brūce tika aplipināta ar putekļainām ceļmallapām.. pārsista galva tika apskalota ezera ūdenī.. uz veļukiem un aiziet pretī jaunām traumām! Tā tik bija bērnība! Nevar salīdzināt ar šodienas gliemjiem.

Kapec ne musu berni pec tadam rotalam ari ziluminos ir bijusi !?

spilvenus vajag apsiet apkārt .....un tā līdz pilngadībai.Kurš bērns ir izaudzis bez zilumiem un citām likstām. Jo tālāk , jo trakāk. Tā izaug ,, cilvēciņi,, kuri nevar pa sevi pastāvēt- līdz mūža galam aukli vajag.

Pirms bērnu vest laukā, vajadzētu apsiet ar spilveniem! Vēlams mīkstiem! :D

Ak jēziņ...bērnam zilums. Ko nu zin darīt.

P.S. Mama dura pilniga! Caca lai labak iet strada....

ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi? Saskaņā ar teorijām, pašlaik mums jau sen vajadzētu būt mirušiem. KĀPĒC?
Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem!
Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām.
Trepju augšdaļā nebija norobežojuma, kurš spēra soli par tālu, nokrita lejā.
Kad mēs pamodāmies savā gultiņā, neviens mūs nedzirdēja. Ja kas atgadījās, bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki sadzirdētu.
Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām kustībām varēja brīvi atvērt.
Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja no turienes nepaspējām noņemt savus pirkstiņus, tiem dikti sāpēja.
Mēs sēdējām uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centāmies no tā nenokrist.
Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu.
Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm.
Arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās vielas. Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik mūsdienās vairs neražo.
Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk.
Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli.
Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu mūsu augumam.
Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un, ja saplīsa riteņa gumija, tēvs ātri vien iemācīja, kā pašam to salabot.
Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta, kur mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija.
Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu un tusiņu vietu tīņiem.
Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem, iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un norunāt tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi.
Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs nekļuvām resni.
Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens nesaslima.
Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma. Mums bija draugi!
Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika atvēlēta bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā piecēlās un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora). Tēvs izlēma, ko un cik ilgi skatīties.
Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un dažreiz arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu. Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais par to nelikās ne zinis.
Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm.
Mēs spēlējām futbolu uz ielas, un spēlēt varēja tikai tie, kuri to prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo vilšanās.
Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē. Skolotājam vienmēr bija taisnība!
Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to izdarīt, tad skolā nekā ko nopirkt nebija. Ja maizīte negaršoja, tad vienkārši visu dienu bijām mazliet izsalkušāki kā pārējie!
Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā.
Ja mamma uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, bijām “memmīši".
Ja izdarījām palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju. Vecāki atnāca pakaļ, bet mūs neizpirka. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.
Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām. Bija jāmācās pašiem ar visu tikt galā.
No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties risku-nekaunoties un nebaidoties no sekām.
Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem?
APSVEICU! MĒS BIJĀM VAROŅI!

Mamiņ vai tēt kas veda berniņu uz laukumiņu gudri butu parskatit vietas par kuram berns rotaļajas, tadejadi izvairoties no sapem mazulim un galvas sapem Jums. Butu nopetijuši un nepielavusi ka berns tur slidinas tad nebutu tadas sekas. Es kā mate stavu bernam klat un ja redzu kadu bojajumu vai riska faktoru es to noveršu ar frāzi-"Ejam uz citu kur nebus salauzts un sāpes nebus".

Bērnus ir jāpieskata, ja redzi, ka slidkalniņš salauzts, tad neļauj tur spēlēties. Jāraksta un jāsūdzas ir tiem, kas ir atbildīgi, par to laukumiņu, nevis beztabu.