Vai tiešām ir tā, kā visi mēļo, ka Jelgavas slimnīcā kaut ko darīs, ja rokā iespiedīsi balto konvertu?

Piektdien 27.01.17. darbā ap diviem dienā man palika slikti. Sākās dzemdes rajonā nenormālas sāpes. Pati paliku bāla un sāka sviedri pilēt. Sadzēros Nošpu. Lai arī kolēģi mudināja saukt ātro palīdzību, es atteicu, jo cerēju, ka būs labi.

Neesmu no tiem cilvēkiem, ka sāp un uzreiz ātros. Un ja nu saucot ātro palīdzību kādam tajā laikā vajag vairāk nekā man? Kolēģe arī pavadīja līdz transportam un es devos mājās. Visu atlikušo dienu un nakti sāpēja.

Protams, sestdien 28.01. darbs. Sapratu to, ka ap diviem dienā beigsies darbs, tad došos tiešām pati uz slimnīcu, ja nu man tomēr būs atkal spēcīgas sāpes vai arī nemazināsies. Tā arī darīju, jo darbā uznāca spēcīga sāpju lēkme līdz ģībšanai.

Lai arī darbā man bija jāpaliek līdz 20:00, cilvēcīgas attieksmes vadīti kolēģi mani jau 14:00 palaida vaļā, lai dodos uz slimnīcu, kur aptuveni pēc stundas nonācu. Sajūta, ka sāktos dzemdības, ka pilnīgi rautu dzemdi ārā. Atkal paliku bāla, sviedri pil. Saņēmusies spēkus devos uz Jelgavas slimnīcas uzņemšanu. Tur rindā nosēdēju kādas 15 min, neilgi, precīzi laiku nepateikšu, jo sāpju nomocīta neko citu negribēju kā tikai to, ka kāds man sniegtu palīdzību un palīdzētu.

Atnāca ne visai pieklājīga rakstura ārste – ginekoloģe Inese, lika nosēsties uz galda. Tikmēr pati vēl spaidīja savu mobilo telefonu, lai gan es uz galda gulēju atsegusi visas savas intīmās ķermeņa daļas. Tas nav korekti darba kabinetā.

Tad pieķērās, apskatīja un ar tausti un tikai ko viņas acs redz man paziņo apmēram šādi: "Jums tur viss tīrs un smuks vainu neredzu un nevaru ielikt stacionārā, jo neko akūtu neredzu. Ja redzētu ko akūtu apskatītos ar sonogrāfiju. Jums jāiet ambulatori pie ģimenes ārstes." Es šokā.

Vai tiešām ir grūti iedarbināt aparatūru, lai arī sonogrāfiski izvērtētu, ka man viss ir labi, ka nav nekādu problēmu. Jo man cilvēkam, kas medicīnu nepārzin tik tiešām ir bail un esmu sāpju nomocīta. Kā tikai uz taustes pamata un acs redzi var redzēt kas man notiek un nenotiek ginekoloģiski?

Neizrakstot pat nekādas zāles, ko es varētu lietot brīvdienās sāpju mazināšanai līdz ģimenes ārsta un savas ginekoloģes apmeklējumam, ar visām sāpēm sūta mājās. Nāk raudiens. Zvanu savai ginekoloģei, kas protams mani varētu paņemt, jo cerība, ka varbūt var palīdzēt (viņa nekad neatsaka sniegt palīdzību), bet izrādās viņa ir izbraukusi kursos un būs atpakaļ tikai otrdien.

Sāpju nomocīta zvanu māsai un raudu, ko lai daru? Sāp nežēlīgi. Māsa medmāsa esot, saka: "Brauc uz Stradiņiem. Šeit ir izpalīdzīgi kolēģi, sniegs vajadzīgo palīdzību, apskatīs tevi un atradīs kas tev ir par vainu. Tev taču var arī būt ārpusdzemdes apaugļošanās u.c vainas. Vispār esmu šokā, kā ar tādām sāpēm pilnībā neizmeklējot tevi var sūtīt mājās?"

Protams, transporta uz Rīgu man nav. Sagaidu vīru no darīšanām, lai viņš mani var aizvest uz Rīgu – Stradiņu slimnīcu. Nonācu slimnīcā ap astoņiem vakarā. Tur uzreiz bija jūtama cilvēcīga attieksme, lai arī viņiem darba daudz. Uzreiz izmēra temperatūru, kas izrādās 37.2 (labi nav jau liela un gripas sezona, tad vēl nesatraucos), izmērā arī spiedienu.

Liek nodot urīna analīzes, paņem no manas vēnas asinsanalīzes, ieliek venozo katetru un uzliek sistēmu. Papildus visam jāveic grūtniecības tests, lai izslēgtu grūtniecības risku. Vai Jūs saprotat, cik tas bija labi? Beidzot kāds man palīdz un sniedz palīdzību vismaz kādu. Kamēr sistēma man pil, tikmēr man jāsēž ar sistēmu rindā uz sonogrāfiju. Tur nav tādas atbildes, ka neko neredz ejiet mājās. Pēc sistēmas vēl saņēmu arī šprici dupsī. Sāku justies tiešām labi, sāpes sāk pāriet.

Jā, Stradiņu slimnīcā pavadīju gandrīz 5 stundas, bet tā laikā saņēmu cilvēcīgu palīdzību, attieksmi visu ko vajag cilvēkam, kas ir sāpju nomocīts un nezin ko darīt, jo bail, bail tiešām, ka nenotiek kas slikts. Pavadot laiku slimnīcā man uzstādīja diagnozi un bija zināms, kas par vainu, kaut arī no sākuma vēl bija pat jautājums, ka varbūt būs jāpaliek slimnīcā. Izrakstīja medikamentus savu vainu ārstēšanai un tai skaitā antibiotikas!

Un nav tā kā tomēr blamē reizēm šo slimnīcu, ka dzen no telpām ārā, kad beigušās visas apskates. Man pārjautā vai spēšu tikt mājas, vai man ir ar ko, ja nav tad varu līdz rītam palikt slimnīcā. Bet par laimi, mans vīrs mani gaida un tikšu mājās.

Arī apskati veica divi ārsti un tiešām no sirds saku sirsnīgi un patīkami ārsti – Ilze Vīksna un Eduards Brīvmanis. Paldies Jums tiešām par to visu. Un arī viņi bija izbrīnā, kad parādīju Jelgavas slimnīcas izrakstu un ārsta attieksmi mani sūtot mājās bez medikamentiem!

Bet šeit rodas jautājums? Ko es darītu tad ja man nebūtu māsas, kas pārzina medicīnu un nemudinātu doties uz citu slimnīcu, lai arī jābrauc 50 km līdz tai? Es mocītos ar sāpēm visas brīvdienas un mana problēma ietu tālāk.

Es tomēr esmu jauna sieviete, neesmu ne dzērāja, ne kaut kāds kārtējais bezpajumtnieks. Vai tiešām tāda mūsdienās ir ārstēšana Jelgavas slimnīcā? Sajūta tomēr, ka iestāde ir ne slimnīca, bet dienas stacionārs.

Vai tiešām šī slimnīcas politika sniegta labāku palīdzību un aprūpi ir tikai darba dienās? Arī ar mani rindā bija mazs bērns ar sāpēm. Arī viņu aizsūtīja mājās. Bail pat iedomāties, kas ar viņu notika.

Radinieku, paziņu pieredze ar šo slimnīcu ir ar vien vairāk sliktāka un sliktāka. Kādas paziņas atsauksme: "Sajūta kā lopu kautuvē!" Vai tiešām ir tā kā visi mēļo, ka Jelgavas slimnīcā kaut ko darīs, ja rokā iespiedīsi balto konverti?

Saprotu atalgojums mazs, bet vai es esmu vainīga pie tā? Zinu tikai vienu, ja būs problēmas, tad šo slimnīcu negribu redzēt ne acu galā un labāk par galvu kaklu triekšos uz Rīgu.

Pielikumā ir izraksti, kas izsniegti no 2 dažādām slimnīcām vienā un tajā pašā dienā!"

Iesūtīja: Lelde

Foto