Everests un pārējie astoņtūkstošnieki. Apkārt kā slimnīcā – vieni pieslēgti pie skābekļa baloniem, citi lieto manuālos

Everestu vērojam arī saulrieta un saullēkta laikā. Arča smej, ka apkārt kā slimnīcā – vieni pieslēgti pie skābekļa baloniem, ko nēsā mugurā, kamēr trubiņas nāsīs, citi manuāli tos lieto, ik pa solim balonu piespiežot pie lūpām un ieelpojot. Lielākas skābekļa mašīnas ir arī viesnīcās un teltī, kur guļam – ikviens var lietot bez maksas. Jautājam gidam, vai viņš kādreiz tādu ir pamēģinājis, un viņš atbild, ka ne – citādi visu turpmāko laiku būšot problēmas. Organismam pašam jācīnās un jāpierod pie augstumiem!

Saulriets ir skaists, milzīgi ķīniešu bari to sagaida ar savām trim, četrām kamerām, un tad rindām sēstas busos, lai brauktu uz labākām naktsmītnēm, kas atrodas tālāk no Everesta. Nakts teltī ir vēsa, bet šajos augstumos populāra ir elektriskā sega, kas daudz palīdz. Esam augšā līdz ar saullēktu. Gids nepievienojas, jo uz Everestu dodas katru nedēļu. Arī nākamā tūre, kas ir uzreiz pēc mums, sastāv no diviem amerikāņiem, kas ceļos Tibetā sešas dienas, un tiks līdz Everestam. Kailaša kalnu un divu nedēļu tūri izvēlas retais.

Atvadāmies no Everesta, lai atkal sēstos auto un pievarētu milzīgās distances. Astoņu stundu brauciens dienā ir "norma", četras stundas un mazāk ir maz. Šodien 350 km pa kalniem. Gidam un šoferim atpūtas nav. Tiklīdz viņi mūs nogādās vilciena stacijā parīt, tie dosies atpakaļ uz Everestu ar amerikāņiem. Strādā bez brīvdienām. Savukārt ziemā ir liela pauze. No novembra līdz aprīlim darba nav. Tā nu vasarā pelna, ziemā tērējot.

Laižam milzīgā zigzagā uz pirmo pāreju no trim. Un skati ir iespaidīgi. Pie horizonta redzami visi astoņtūkstošnieki – Everests 8848 m, Lhotse 8516 m, Makalu 8463 m, Cho Oyu 8201 m un Shishapangma 8027 m. Uz pārejas vietējie tirgo gan "dzintaru", gan visādas fosilijas un brīnumskaistus akmeņus. Tomēr mēs no Tibetas mājās paņemsim lūgšanu karodziņus.

Saulīte uz pusdienlaiku mūs sasilda. Tik ļoti liela temperatūras atšķirība ir mākoņainā un saulainā laikā! Mūsu gids gan nemīl sauli, jo te tā ir īpaši spēcīga. Patiesi – kalnos (kas ir augstāk par Lhasu) vietējie ir patiešām tumši, daži gandrīz melni!

Tā izbraucam ārā no Everesta Dabas rezervāta, un arī gidam ar šoferi jārāda savas atļaujas. Šajā armijas apsargātajā teritorijā visiem tādas vajag, ne tikai ārzemniekiem. Ceļš ir pilns automašīnām. Ja uz Kailašu braucām gandrīz vieni paši, tad tagad vesela ķīniešu rinda – un tie katrs brauc ar savu vai īrētu auto. Mums liels prieks, ka paņēmām garāko Tibetas tūri, divas nedēļas paskrējušas nemanot!

Satiksme šodien ir intensīva, ik pa laikam apkārt saliktas kameras, lai kontrolētu braucēju ātrumu. Un pagriezienos ir novietoti arī veci policijas auto, kas tikai mirgo un biedē. Protams, "smagajiem" kalnu pārejās iet lēnāk, un tur nepacietīgi ķīnieši brauc neprātīgi, apdzenot līkumos. Mūsu šoferis ir foršs un prātīgs. Un tad tiem pašiem ķīnieši ceļmalās jāapstājas, jo slikti no tiem "pa labi – pa kreisi – pa labi – pa kreisi".

Un tā pēc astoņu stundu brauciena sasniedzam Šigatsi – esam apmetuši lielu riņķi, un atgriezušies tur, kur jau bijām – solīti attālumā no Lhasas. Ir tik silti! Tiekam pie vesela dzīvoklīša istabiņas vietā. Protams, patīkami! Un nu, dārgie, mums ir palikusi vēl tikai viena diena Tibetā!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".