Mītiskais Akmens mežs un alas Ķīnā. Latviešu ceļotāju aizraujošie piedzīvojumi

Ja vēlies sekot Laines un Artura gaitām Ķīnā, ieskaties viņu feisbuka "Iegriez pasauli. Spin the World" profilā.

Karsta alu parks

"Ārzemnieks!" Opim izkrīt nūdele no mutes, un tas steidz mūs apturēt pie ieejas. Jā, jau rīta agrumā laižam prom no Kuņminas uz "Jiuxiang Scenic Area", ko sauc arī par Karsta alu muzeju. Tā ir simtiem kaļķakmens alu kopa, kas veido lielāko šādu kompleksu Ķīnā. Tas atrodas apmēram 40 kilometrus no Akmens meža.

Gan "Jiuxiang Scenic Area", gan Akmens mežs ir kaļķakmens veidojumu ainavas. Ir teiciens, ka Kuņminā cilvēki var novērtēt akmeņu mežu virs zemes un kaļķakmens alas pazemē.

Uz pazemi gan, šķiet, brauc retais ārzemnieks. Vismaz ar busu. Saskrien vairāki darbinieki, jo mēs jau nesaprotam, ko tie saka, un nemākam atbildēt uz jautājumiem. Ir viens pacietīgāks, kas to pašu ķīniešu jautājumu atkārto lēnāk līdz" uzķeram" kādu vārdu no vīra sacītā. Tāpat jau jārada pases, izsekošanas kods, veselības kods, telefona numurs. Un jāizmēra temperatūra.

Apsargi rācijā paziņo kasēm, ka tūliņ ārzemnieks ieradīsies pirkt biļeti. Un tad jau biļete rokā, mūs aizved līdz pareizajam busam, kur katrs iesēžamies citā vietā, lai somas arī varētu salikt.

Smieklīgi, ka kāds ķīniešu opaps ļoti grib apsēsties man blakus, bet tad, kad Arča jau sāk pārkārtoties, tas aiziet uz busa beigām – tad jau nav jēga mēģināt.

Brauciens ilgst stundu, un tad esam sasnieguši pirmo pilsēteli ārpus Kuņminas. Noplukusi, te dzīvo tās etniskās grupas – mazi tantuki un onkulīši, kas runā citā mēlē. Bet tas nav galapunkts. Tad gan sākas brauciens pa nolaistiem ceļiem. Tādiem bedrainiem, nedaudz atgādina Latvijas ceļus ne tik populāros ceļa posmos.

Sākas lietavas, savelkam savas ziemas drēbes, un vēl pēc stundas brauciena sasniedzam ainavisko parku. Tepat ir viesnīca, kur paliek daudzi ķīnieši. Mums arī tiek iedota istabiņa, pat pases neprasa. Jā, tūristiskās vietās ir tik daudz vieglāk! Ķīnas ziemeļi mums ir īsts izaicinājums.

Tepat soļa attālumā ir dabas parks. Tas ir liels un tiešām iespaidīgs. Tās alas, tie kanjoni! Biļetes cenā, kas ir 7 eiro, iekļauts arī laivas brauciens dziļajā ielejā. Tad skaists gājiens cauri milzīgiem alu kambariem, ko vietējie te krāsaini izgaismojuši. Pasakaini, tiešām.

Ķīniešu ir padaudz, bet lielākā daļa ierodas vēlāk, uz pēcpusdienu, kad esam jau visu skaistumu uzņēmuši. Tad arī lietus, protams, pierimst. Mēs gan nedomājām, ka tik ātri tiksim cauri – paliek laiks arī UNESCO ierakstītajam Akmens mežam."

Pirmais mēģinājums

"Slavenais "mežs" gan nav tik tuvu. Kalnos jau ar to transportu ir kā ir. Jāņem tas viens buss līdz pusceļam un tad jāmaina cits uz citu kalnu galu. Arī laika nav tik daudz, cik mēs gribētu, bet mēģinām. Kāpjam zināmā busā un dodamies nezināmo transportu meklējumos. Buss gan kust tik lēni un gaida tik ilgi, ka šķiet – nepaspēsim. Šoferim vienā rokā termoss, starp pirkstiem cigarete, ar otru tas stūrē. Tikmēr mazie, interesantā paskata "ķīnieši" skaļi bļaustās.

Sasniedzam to pilsētiņu, kur jau iepriekš bijām, un kur būtu jāmaina autobuss uz otru parku. Bet izrādās, ka busā pulkstenis bijis nepareizs, un ar vairāku vietējo palīdzību izzīlējam, ka laika otram parkam vairs nav .

Uhh, tāda braukāšana, un viss pa velti? Bet neko jau vairs nevar darīt. Šodien būs krietnas septiņas stundas pa transportiem.

Bet, ja jau esam ieradušies, jāizpēta pilsēta.

Un dodamies uz "Yanquan" templi. "Yanquan" apgabals ir pazīstams ar Deviņu pūķu mūri – tas ieņem 3. vietu starp tāda veida tempļiem Ķīnā; un "Shuyu" avotu, kas nodēvēts par "Pirmo avotu Junaņā"; kā arī Vanfo (Wanfo) klinti – fenšui labāko vietu Junaņas provincē. Templis atrodas Akmens un Strautu kalnā – nosaukums dots tieši daudzo avotiņu dēļ. Un jau no 1300. gadiem te celtas pielūgsmes vietiņas, un tagad te nāk vietējie – gan taoisti, gan budisti vienkopus.

Pa ceļam uz tempļu kompleksu mūs gan pārsteidz krusa. Jā, šodien laikapstākļi ir ekstrēmi. Bet vismaz nav mīnusu! Arča vien nopūšas – kāpēc tie ķīniešiem tempļi kalnos jāceļ. Jā, pēdējās dienās kāpelējam ne pa jokam!

Bet interesanti, ka mums priekšā kāpj divi opīši ar cigaretēm zobos. Uzkāpj, nopīpē, nometas ceļos, palūdza, un iet mājās.

Mēs gan izstaigājam vairāk, un tad arī laiks atgriezties pusotru stundu brauciena attālajā parkā, kur ir mūsu viesnīca. No priecīgiem vietējiem iegādājamies kartupeļus. Te ir īsta kartupeļu paradīze – uz uguns, uz iesmiem, eļļā un vienkārši – Kartupeļi.

Turpat pie ielu ēdienu gatavotājiem ir arī vīri, kas uzvelk tik milzīgu pīpi, kādu vēl nebijām redzējuši. Jā, te jau pīpē visu ko.

Dodamies uz autoostu, kur kasieri nesaprot, kāpēc mēs atkal gribam doties tajā garajā, neērtajā ceļā. Jā, nebijām sapratuši, ka mūsu izvēlētais variants nebūs prātīgs, un tāpēc tagad jāpabraukājas. Bet viss pieder pie lietas – vakarā atgriežamies viesnīcā un bāžam apavos fēnu. Jāgatavojas rītdienas pārbraucieniem!"

Akmeņu mežs

"Laižam!

Nav brīnums, ka šo sauc par skaistāko Ķīnas provinci, tā patiešām ir!

Ķīnā var atrast visu – senās pilsētas, apbrīnojamus arhitektūras darbus, metropoles, neparastas tradīcijas, bet galvenokārt – tādu dabu! Un Junaņa ir tieši dabas mīļotāju paradīze!

Busi gan mūs neklausa, stāv vairāk kā brauc, bet mums ir plāns, kas jāizpilda.

40 minūšu vietā braucam pusotru stundu. Tas nav labs sākums. Šoferis norunā ar pasažieriem visu ceļu, protams, neaizmirstot aprunāt arī mūs. Ko saka, nezinām, bet vārds "ārzemnieks" un visu uz mums pavērstie skatieni daudz ko pasaka priekšā. Te publiski apspriest "lietas" ik ok.

Jā, kopumā esam pazaudējuši veselu dienu, neaprēķinot distances, neapskatot visus pārvietošanās veidus. Bet neko – vairs jau nav jēgas pārdzīvot. Līdz šim katru ceļa dienu esam ko jaunu piedzīvojuši, un tas ir galvenais. Ķīna ir burvīga!

Sasniedzam Akmens mežu. Akmens mežā reti kāds koks, bet akmeņu kalni gan! Tie radās, kad te guļošais kaļķakmens tika bojāts un saplaisāja, tad vertikālās plaisas to sadalīja. Ūdens tecēja klintīs gar šīm plaisām, un radās izolētas akmens kolonnas un stabi, padziļinot un paplašinot plaisas. Un tā nu šie stabi veido Akmens mežu.

Pastaigu takas ir garas un interesantas. Un forši, ka ir arī informācija angliski! Izrādās, ka melnbaltais akmens savu nokrāsu dabūjis tā – baltākās svītras veido akmens ar lielāku kaļķa sastāvu, savukārt melnajā vairāk dolomīta. Un dolomīts ir noturīgāks pret lietu, kamēr kaļķis izskalojas un veido tādas kā kabatiņas. Tāpēc akmens sienas izskatās kā sūklītis.

Daži akmens bluķi sagāzušies zemestrīču rezultātā. Te redzami arī milzīgi caurumi akmeņos. Izrādās, senāk viss bija zem ūdens, un tad tos lielos akmens "logus" izskaloja upes. Veģetācija no seniem laikiem izzudusi, bet tā, kas te redzama, ir dabīgi veidojusies, bez cilvēka pirksta, un tas nozīmē, ka tā ir visdabīgākā šim reģionam.

Šādi akmens meži pasaulē ir populāri četrās vietās – Madagaskarā, Malaizijā, Papua Jaungvinejā un te.
Ir tiešām aizraujoši te būt, ložņāt caur akmens sienām un paskatīties uz tām arī no augšas! To dara arī daudzi ķīnieši, un tie visi vienmēr neaizmirst arī izsaukties: "Ārzemnieks!"

Ārzemnieki, kur jūs visi esat? Nesaprotami, bet te tiešām esam liels brīnums.

Laikapstākļi šodien ir pasakaini – spīd saulīte, plus 15 grādi. Bet priekšā atkal īsts transportu haoss. Jā, te nav tik viegli pārvietoties, un arī interneta ieteikumi nestrādā.

Daudz izpalīdz paši ķīnieši, ar ko pat ķīniski izdodas parunāt. Noskaidrojam, ka no šīs vietas vispār publiskais transports neiet, un nākas soļot, meklējot lielāku ceļu. Soļojam ar visām somām kā tad, kad ceļojām tā – pa īstam. Tagad daudz lieku drēbju, ko citādi ceļojot neņemtu. Un tāpēc esam nolēmuši doties uz augstumiem. Jā, nav viegli izvēlēties starp apskates vietām šajā provincē, bet – ja jau ziemas apģērbs līdzi – brauksim kalnos, līdz pašam Tibetas slieksnim."