"Novēmies zaļš, bet laimīgs?" Intervija ar Annu Lieckalniņu par retrītu uz jahtas

"tv3.lv" turpinām rakstu sēriju "Sapnis par burāšanu", atspēkojot mītus par šīs nodarbes dārdzību, sarežģītību un ekskluzivitāti, kā arī izglītojot par iespējām ikvienam izbraukt ar zēģelīti. Rakstu autors ir pieredzējis kapteinis Askolds Hermanis – starptautiski akreditēts jahtu vadīšanas instruktors, burāšanas skolas Nautica.lv dibinātājs. Atpūtas kuģu jomā darbojas vairāk nekā 20 gadus, jūras pieredze vairāki desmiti tūkstoši jūras jūdžu.

Šo "nirvānu" esmu sasniedzis dabīgi, netīšām – negaidīti, bet vairākas reizes. Es zinu, ka tiek rīkoti speciāli retrīti, galvas vēdināšanai, miera atgūšanai, enerģijas uzkrāšanai. Psihoterapeite un TV personība Anna Lieckalniņa šādos ceļojumos ir piedalījusies un organizē tos pati, tāpēc mēģināju  no viņas uzzināt, kā nirvānu uz jahtas sasniegt biežāk.

Cik zinu, tu esi studējusi garīgas zinības. Kādas?

Esmu studējusi gan psihoterapiju, gan teoloģiju, gan hipnoterapiju. Bet šobrīd man ir tāds periods, kad saproti, ka diploms ir forša lieta, bet citreiz to gribas nolikt malā un vienkārši būt šeit un tagad. Piedzīvot dzīvi.

Man vajadzētu tev uzprasīt, kā tu sāki burāt?

Kura versija tev būtu interesantāka: kā es 12 gados pirmo reizi uzkāpu uz jahtas kopā ar vecākiem un mēs burājām pa Lielupi, un mūsu pekinietis Fredis apvēmās, versija par manu bijušo draugu, ar kuru kopā burājām, vai par maniem labiem draugiem, kuriem pieder katamarāns un ar kuriem kopā esam izburājuši daudzas Itālijas salas?

Saglabāsim intrigu un es tev neatklāšu, kura versija man visvairāk interesē, bet ar prieku izlasīšu tavus jūras ceļojumu memuārus drukātā formātā, ja reiz tādi iznāks. Tāpēc uzprasīšu, kā un kāpēc tu sāki strādāt ar retrītiem uz jahtas?

Zini, tas ir tādas laimīgas sagadīšanās dēļ. Man ļoti patīk burāt. Tā ir mana sirdslieta, un es esmu pieredzējusi to absolūto "galvas izvēdināšanas un miera sajūtu", ko sniedz jūra, teiksim, kad esi uz laivas nedēļu.

Kādu vakaru es spēlēju galda spēli "Lyla" kopā ar draugiem. Tā ir tāda spēle par dzīvi, par tavām vēlmēm un sapņiem. Man tur bija gan jahtas, gan terapija, meditācijas, piedzīvojumi, brīvība, daba- nu kaut kas tāds uz to pusi. Tai spēlei ir arī vadītājs. Tajā vakarā tas bija mans kolēģis psihoterapeits vārdā Andris. Viņš tā skatījās uz mani un smaidot teica: Vai tev nevajadzētu apvienot lietderīgo ar to patīkamo? Un tā es par to aizdomājos, cik kolosāla ideja! Patiešām! Un kaut kā tas viss ļoti skaisti saplūda kopā.

Zinu, kas darāms, lai nebūtu slikta dūša, zinu tehniskas nianses, ko darīt, lai ceļojums būtu drošs un patīkams, bet tu varētu pastāstīt, kā var dabai palīdzēt radīt psiholoģisko atmosfēru?

Tur jau tas joks – iedomājies, daba pati palīdz cilvēkam atslēgties no ikdienas rūpēm, izvēdina galvu, pati atmosfēra uz kuģa jau vien ir relaksējoša. Skaistie dabas skati, svaigais gaiss, absolūta "chill" atmosfēra komandā, un, ja vēl pieliek klāt skaistas peldes dzidrā un gaiši zilā ūdenī… Šķiet, nu kur vēl labāk, vai ne? Bet, iedomājies, ja tam visam klāt pieliek saturīgas sarunas vai meditāciju kopā ar profesionāli. Tad sanāk, ka mēs izmantojam maksimālo potenciālu, ko šāds brauciens var piedāvāt – gan dabas, gan cilvēka resursu. Jo, redz, grupā, šajā gadījumā komandā, katrs dalībnieks ir resurss. Tā ir tāda ārkārtīgi skaista mijiedarbība un bagātināšanās.

Cik populāri ir šādi jahtu retrīti pasaulē, un vai tie ir viegli pieejami, kādi tie ir?

Šis piedāvājums nav masām. Drīzāk diezgan šauram cilvēku lokam, kuri vēlas atpūsties jēgpilni un ar pievienoto vērtību. Varbūt piedzīvojumu terapijas un ekotūrisma cienītājiem. Un tas nav ļoti izplatīts produkts pasaulē. Retumis, šur tur tiek piedāvāti līdzīgi pasākumi.

Es parasti rīkoju pasākumus uz nedēļu, un tas ir ļoti optimāls dienu skaits, lai paspētu izvēdināt galvu, bagātināties, atpūsties un pilnveidoties. Bet ir arī citi formāti, piemēram, vienreiz nedēļā.

Bet man tev tagad ir jautājums. Nedēļa uz laivas – kāda ir tava pieredze?

Nedēļa jau nav nemaz tik daudz.. Man ilgākais ceļojums ir trīs mēneši. Nedēļa ir optimāls ilgums cilvēkiem bez pieredzes. Un atkarībā, cik viņi ir stresaini, mainās arī laiks, kurā uz laivas iestājas miers. Turklāt, ja katru dienu nokuģo mazu attālumu vai lieto daudz alkohola, miers neiestājas nekad. Man ir bijis tā – šķiet, ka skatos ūdenī 15 minūtes, bet izrādās, ka tas ir  četras stundas. Ir bijis, ka ilgu laiku pēc jūrasbrauciena, nevar mani izprovocēt uz strīdiem. Jo uzņemtais miers, pārņem arī vēl kādu laiku pēc. Bet man šo mieru izdodas noķert, kad esmu vairākas dienas jūrā, un ja netiek lietots alkohols – pat drusku ne.

Tāpēc jau mani interesē tavas zināšanas, kā to pašu efektu sasniegt ātrāk, varbūt pat pirmajā dienā, nekuģojot vairākas dienas bez apstājas. Pastāstīsi?

Nevar pirmajā dienā īpaši neko sasniegt. Pirmā diena vienmēr ir iepazīšanās diena, kad neviens neko īpaši nesaprot. Pirmā diena ir dota tam, lai vispār atbrauktu un iekārtotos kajītēs, sāktu saprast, kur esi nonācis, un nedaudz iepazītos ar apstākļiem un cilvēkiem.

Kā šāds pasākums notiek tīri praktiski, dienas režīms, nodarbes?

Katra grupa iziet savu psiholoģisko ceļu, un tas vienmēr ir viens un tas pats visā pasaulē,  jebkuros platuma grādos. Ir sava dinamika un psiholoģiskie procesi, kuri norisinās neizbēgami. Tāda ir cilvēka daba.

Te nu arī pieslēdzas retrīta vadītāja zināšanas un kompetence – salikt harmonisku programmu, respektējot grupas procesus. Piemēram, trešā diena ir lūzuma punkts. Tā ir diena, kad visvairāk gribas strīdēties, kaut kas nepatīk, krīt uz nerviem, neatstājot šīs emocijas pašplūsmā, mēs varam iegūt ļoti pozitīvu efektu. Un katrai dienai ir savs psiholoģiskais raksturs.

To arī ņemu vērā, veidojot retrīta programmu, tai skaitā arī peldes lagūnās, šopingus, vakariņas un ballītes. Jā, jā! Ir arī tādas dienas, kad obligāti ir jāieplāno ballīte!

Lūdzu, pastāsti piecas lietas, ko es pats ārpus retrītiem varu ievērot jūras ceļojumos, lai klusums manā un komandas galvā iestātos ātrāk, reizēs, kad tu netiec līdzi pati?

Manuprāt, vissvarīgākā ir vēlme būt uz jahtas, piedzīvot dabu, piedzīvot cilvēkus, ļauties. Jo, patiesībā, tāds brauciens ir kā maza dzīve – mēs varam ieplānot plānu, bet vējš sāk pūst uz citu pusi vai arī sākas lietus, un mums ir jāpielāgojas situācijai. Un tas ir ok.

Nākamajā rakstu sērijas "Sapnis par burāšanu" rakstā stāstīsim par tuvākiem, tālākiem un pat pavisam eksotiskiem burāšanas galamērķiem.