Noskaidrojam, kuri ir "īstie" pūpoli, ar ko pērt Pūpolsvētdienā

Vītolu ģints kokveidīgos pārstāvjus saucam par vītoliem, krūmveidīgos – par kārkliem. To izpēte ir sarežģīta, jo tie savā starpā viegli krustojas un ir grūti noteikt, kas ir kas, skaidro Latvijas Nacionālā botāniskā dārza vides izglītības centrs "Botania".

Par "īstajiem" pūpoliem ierasti tiek uzskatīti lieli, balti un spīdīgi pūpoli, kuri aug uz krāsaina dzinuma, vēlams – sarkana. Tādi pūpoli ir smaillapu vītolam un smilšu vītolam. Smaillapu vītolam ir tievi, lokani jaunie dzinumi, bet, atšķirībā no smilšu vītola tam ir šaurākas, smalkākas lapas.

Iespējams, ka "īstais" vēsturiskais pūpols ir blīgzna (Salix caprea), kas zied agri pavasarī. Tā dzinumi ir pelēkā krāsā.

Smilšu vītols (Salix daphnoides) nav vietējā suga, taču Latvijā plaši kultivēts. Labos apstākļos tas var izaugt 10 līdz 12 metrus augsts. To bieži stāda kāpās kā aizsargstādījumu. Divus līdz trīs gadus veci dzinumi ir olīvzaļi vai tumšbrūni, ar zilganu apsarmi.

Smaillapu vītols (Salix acutifolia) ir krūms vai sešus līdz astoņus metrus augsts koks, kuru var izmantot kāpu un citu smiltāju nostiprināšanai. Smaillapu vītolam ir tievi, lokani jaunie dzinumi, bet, atšķirībā no smilšu vītola, tam ir šaurākas, smalkākas lapas.

Lieldienu vītols jeb šķirne "Pashal’, kas selekcionēta īpaši Lieldienām, ir smilšu vītola (Salix daphnoides) un smaillapu vītola (Salix acutifolia) hibrīdas izcelsmes šķirne ar zilganu apsarmi klātiem sarkanbrūnganiem dzinumiem.

Tomēr varam piekrist, ka visi pūpoli ir skaisti, katrs ar savu daudzveidību!