Baltā pūce Zviedrijā pasludināta par reģionā izmirušu sugu – pirmais šāds gadījums 20 gadu laikā

Balto pūci (Bubo scandiacus) ir grūti sajaukt ar citu sugu. Liela, spoži balta un neticami gracioza, tā ir viena no lielākajām pūcēm pasaulē. Parasti baltās pūces ligzdo tālu Arktikā, sekojot lemingu populācijas pieaugumam un samazinājumam. Labos gados, kad barības ir daudz, nedaudzas migrē uz dienvidiem un apmetas Zviedrijas kalnos.

Taču šīs sugas dzīve nekad nav bijusi viegla. 19. gadsimtā dažās pasaules daļās tā bija viena no visvairāk vajātajām pūcēm. Tūkstošiem tika nošautas taksidermijas nolūkos, pieaugušos putnus medīja un olas ievāca pārtikai. Šodien visā pasaulē ir palikuši tikai aptuveni 14 000–28 000 indivīdi. Šī suga šobrīd ir iekļauta IUCN Sarkanajā sarakstā kā apdraudēta, un tās īpatņu skaits turpina sarukt.

Baltā pūce ir neparasts putns. Tā var dzirdēt medījumu, kas paslēpies zem dziļa sniega, un ienirt sniegā, lai to noķertu. Pūces ir perfekti maskētas Arktikas ainavā un var dzīvot desmitiem gadu vienos no skarbākajiem apstākļiem uz Zemes. Ilgu laiku Zviedrija piedāvāja tieši to, kas tām bija nepieciešams: aukstu laiku, atklātas ainavas, mitrājus un daudz grauzēju.

Baltā pūce Zviedrijā

Baltās pūces Zviedrijā gadsimtu laikā ir ligzdojušas neregulāri. 1970. gados vairāki simti pāru audzināja savus mazuļus kalnos. To klātbūtne kļuva par spēcīgu Zviedrijas ziemeļu savvaļas simbolu. Pēc 2015. gada tās pazuda – nebija ligzdu, nebija mazuļu, nebija nekādu ligzdošanas pazīmju. 2025. gada rudenī baltā pūce Zviedrijā tika pasludināta par reģionā izmirušu sugu.

"Mēs esam ļoti nobažījušies par šo tendenci. Lielākajai daļai pūču sugu Zviedrijā skaits samazinās. Viens no iemesliem ir klimata pārmaiņas, kas nozīmē, ka grauzēju gadi kļūst arvien retāki," saka Niklass Āronsons (Niklas Aronsson), BirdLife Sweden žurnāla "Vår Fågelvärld" galvenais redaktors.

Kā tas notika?

Baltās pūces parasti izvēlas attālas, neskartas vietas, kur audzināt savus mazuļus. Taču, paplašinoties apbūvei, ceļu tīklam, mežu izciršanai un citai cilvēka darbībai, lielākā daļa sugu, kas reiz vairojās Zviedrijā, zaudē savas dzīvotnes.

Tomēr balto pūču lielākais drauds ir klimata pārmaiņas. Siltākas ziemas izraisa vairāk lietus un mazāk sniega, trūkst sniega tuneļu, no kuriem atkarīgi lemingi – balto pūču galvenais barības avots. Bez šiem mazajiem grauzējiem pūces nevar izdzīvot. Un, klimatam Arktikā kļūstot siltākam, pazūd arī ainavas, no kurām atkarīgas baltās pūces.

Balto pūču izzušana Zviedrijā ir vairāk nekā tikai sugas zaudējums. Tas ir brīdinājums par to, cik ātri mainās Arktikas ekosistēmas. To zaudēšana ir sāpīgs atgādinājums par to, kas ir likts uz spēles bioloģiskajai daudzveidībai, dabai un dabas aizsardzības darbam kopumā.

Bet ne viss ir zaudēts. Kamēr baltā pūce nav izmirusi visā pasaulē, joprojām ir cerība, ka tā kādu dienu varētu atgriezties arī Zviedrijā. Tomēr tās nākotne ir atkarīga no mūsu izvēlēm un gatavības aizsargāt dabu un tās iemītniekus. Laiks ir pienācis, daba nevar gaidīt.