Igaunijas mazās, bet gaļīgās gliemenes varētu būt ienesīgs bizness, vienlaikus attīrot Baltijas jūru
Papildus foreļu audzēšanai Igaunijā ir potenciāls attīstīt arī atsevišķu pārtikas gliemeņu audzēšanas nozari. Igaunijas jūras zinātnieku veikts pētījums Sāremā liecina, ka, lai gan vietējās gliemenes ir mazākas nekā to zviedru kolēģes, tās satur vairāk gaļas. Tomēr joprojām ir aktuāli jautājumi par to, kā palielināt gliemju produkcijas vērtību un izveidot tām izdevīgu tirgu, raksta "ERR".
"Mīdiju audzēšana ir strauji augoša nozare. Drīzumā mēs nonāksim posmā, kad tā varētu kļūt ekonomiski dzīvotspējīga," saka Igaunijas Tartu Universitātes Jūras institūta jūras ekoloģijas profesore Jonne Kotta. Pašlaik akvakultūra Igaunijā galvenokārt ir saistīta ar foreļu audzēšanu, bet eksperimentālajā saimniecībā Tagalahtā, Sāremā, Kotta un viņa kolēģi izmēģina arī gliemeņu audzēšanu.
Viens no eksperimenta dalībniekiem Indreks Adlers, Igaunijas Jūras akadēmijas jaunākais pētnieks un profesionāls piekrastes zvejnieks, norāda, ka Tagalahtā mīdijām ir ievērojams potenciāls. Lai gan šīs gliemenes ir mazākas nekā tās, kas audzētas sāļākos ūdeņos, ir zināms, ka tām ir labāka gaļas un čaumalas attiecība.
"Sāļūdens gliemenēs čaumala veido aptuveni 80 % no kopējā svara, bet šeit – aptuveni 48 %, t. i., 52 % no mūsu gliemenes svara ir gaļa."
Akvakultūrā Kotta izceļ divas galvenās pieejas: tradicionālo zivju audzēšanu un vidi atjaunojošu metodi. Pēdējā pieeja ietver gliemeņu un lielu aļģu kultivēšanu.
"Jo vairāk gliemeņu audzētavu izveidojam, jo vairāk barības vielu izņemam no Baltijas jūras, uzlabojot tās vispārējo stāvokli."
Lai gan Baltijas jūra bieži tiek apzīmēta kā piesārņota, Kotta iesaka atšķirt divus piesārņojuma veidus: toksisko piesārņojumu un barības vielu pārslodzi. Pateicoties starptautiskajai sadarbībai, Baltijas jūrā ir būtiski samazinājies kaitīgo, toksisko savienojumu līmenis. Tomēr lieko uzturvielu problēma joprojām nav atrisināta.
"Piesārņots, iespējams, nav visprecīzākais termins. Barības vielas dažos kontekstos var uzskatīt par piesārņojumu, taču patiesībā tās ir degvielas veids, ko var izmantot."
Veicot pētījumus, Adlers atklāja, ka Igaunija varētu gūt labumu no atjaunojošās akvakultūras, kultivējot trīs sugas: jūras salātus (Ulva intestinalis), ēdamās mīdijas un brīvi peldošos pūšļus (Fucus vesiculosus). Adlera komanda tagad eksperimentāli audzē pēdējos divus Tagalahtā.
Abi pētnieki uzsver, ka gliemeņu izmērs ir atkarīgs no jūras ūdens sāļuma.
"Tā kā mūsu piekrastes ūdeņos ir zemāks sāļums nekā okeāna ūdenī, gliemenes šeit aug lēnāk un ir mazākas."
Pat Igaunijas ūdeņos ne visi līči ir vienādi; ūdeņi Sāremā un Hījumā rietumu krastos ir sāļāki nekā Somu līča austrumu daļā. Pētnieku grupa tagad ir noteikusi, ka, ņemot vērā apstākļus Sāremā piekrastē, optimālais gliemeņu audzēšanas periods ir aptuveni 18 mēneši.
"Jūs varat arī audzēt mīdijas 24 mēnešus, kas radīs ievērojami lielāku izmēru, bet gaļas un čaumalu attiecība būtiski neuzlabosies."
Tāpat kā kartupeļu novākšanu, mīdijas vislabāk ir savākt rudenī, nevis pavasarī. Pēc Adlera teiktā, gliemenes ir dabiski filtri, kas optimāli apstrādā barības vielas no ūdens temperatūrā no 15 līdz 22°C.
"Mīdija šeit izaug līdz aptuveni 1,5 centimetriem un var filtrēt apmēram četrus litrus ūdens stundā."
Gliemenes pārstāj filtrēties ūdenī, kura temperatūra ir augstāka par 25°C, savukārt ziemā tās nonāk sava veida miera stāvoklī, pārtiekot no vasarā uzkrātajām mikrodaļiņām.
"Izsalkusi mīdija parasti nav tik garšīga kā labi barota."
Pēc Adlera domām, gliemeņu audzēšana Igaunijā ir daudzsološa, jo sugas ir plaši izplatītas vietējos piekrastes ūdeņos.
"Mēs zinām metodes, kas nepieciešamas gliemeņu audzēšanai Baltijas jūrā. Tagad mans mērķis ir atrisināt šīs audzēšanas ekonomisko pusi," viņš stāsta, izklāstot savus nākotnes plānus.
Lielākas mīdijas ir vieglāk pārstrādājamas gaļai, bet Adlers strādā pie rūpniecisku metožu izstrādes, kas var radīt pievienoto vērtību Igaunijas mazākajām mīdijām.
Viena no viņa pārbaudītajām metodēm ir mīdiju sasmalcināšana un nostādināšana.
"Svaigas vai saldētas mīdijas vispirms sasmalcinām, tad gaļas atdalīšanai izmantojam ūdeni. Apvalks ir tīrs kalcija karbonāts, kas ātri nosēžas, savukārt gaļa ir gaisīga un viegla."
Tomēr viņam šī metode šķiet mazāk nekā ideāla; mēģinot racionalizēt nosēšanās procesu ar saviem kolēģiem, viņi zaudēja ievērojamu daudzumu vērtīgu olbaltumvielu. Vēl viena pašlaik pārbaudītā metode ir mikronizācija jeb smalka slīpēšana. Pēc Adlera teiktā, šī pieeja ir labāka, jo tai nepieciešams mazāk ūdens nekā nostādināšanai.
"Mīdijas ir ļoti barojoša," saka jaunākais pētnieks Adlers. Papildus augstajam olbaltumvielu saturam gliemenēm ir labvēlīgas īpašības, kas padara tās piemērotas sporta un funkcionālajiem dzērieniem. Mīdiju gaļai ir arī zināma pretiekaisuma iedarbība. Pētnieku grupa jau ir pētījusi gan olbaltumvielu, gan ogļhidrātu daudzumu vietējās gliemenēs.
"Mēs varam izolēt augstvērtīgus komponentus, taču, lai sāktu gliemeņu audzēšanu, vispirms ir jārisina apjoma problēma."
Viņš lēš, ka, lai būtiski ietekmētu Baltijas jūras stāvokli, būtu jāaudzē desmitiem tonnu gliemeņu. Salīdzinājumam – pašlaik Zviedrijas gliemeņu audzētavas ik gadu saražo vidēji 70 līdz 150 tonnas gliemeņu. Mīdiju audzēšana Igaunijā kļūtu ekonomiski dzīvotspējīga, ja šādai gliemeņu masai rastos liels tirgus un pielietojums.
"Mēs esam pētījuši mīdijas galvenokārt kā ēdienu cilvēkiem un mājdzīvniekiem," piebilst Kotta. Lai gliemeņu audzēšana būtu finansiāli ilgtspējīga, viņš iesaka koncentrēties uz nozarēm ar augstāku peļņas normu.
"Pārtikas tirgotāji labi zina, ka mēs vienmēr esam gatavi tērēt ievērojamas summas bērniem un mājdzīvniekiem."
Pētnieku komanda joprojām strādā laboratorijā, izstrādājot rūpnieciska mēroga gliemeņu apstrādes metodes, taču abi pētnieki ir vienisprātis, ka nākamais solis ir nodrošināt investorus.
"Manuprāt, ir nepieciešama trīspusēja sadarbība, lai uzsāktu tādus zaļās zilās ekonomikas projektus kā šis," norāda Adlers. Citiem vārdiem sakot, atbalstam ir jānāk no valdības, pētniecības iestādēm un privātā sektora.
Valsts līmenī Adlers uzskata, ka noteikumi par zilo ekonomiku ir novecojuši.
"Ja kāds šodien vēlētos ierīkot gliemeņu audzētavu, pieteikšanās process ilgtu aptuveni divus gadus, beigās bez garantijām."
Pirmkārt, viņš ierosina skaidru atšķirību starp foreļu audzēšanu un atjaunojošo akvakultūru, piemēram, gliemeņu un aļģu audzēšanu. Otrkārt, Klimata ministrijas un Reģionālo lietu ministrijas ierēdņi kopā ar speciālistiem varētu izveidot ceļvedi, kas iezīmētu Igaunijas potenciālu atjaunojošai akvakultūrai.
"Protams, gliemeņu audzēšana neatrisinās visas Baltijas jūras problēmas, ņemot vērā augsto barības vielu līmeni ūdenī."
Tomēr viņš uzskata, ka šī nozare ir iepriecinoša, jo gliemeņu audzētājiem nebūs jāuztraucas par ražas samazināšanos nākamo 50 līdz 100 gadu laikā: "Uzturvielu rezerves ir vienkārši tik milzīgas."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
