"Ugunsdzēsēju ēzeļi" atgriežas: Spānijā atdzīvina seno metodi cīņai ar meža ugunsgrēkiem

Katru vasaru meža ugunsgrēki Spānijā izposta tūkstošiem hektāru zemes. Pieaugošā temperatūra, sausums un lauku apvidu pamešana ar mazāku iedzīvotāju un mājlopu skaitu ir veicinājusi sausas veģetācijas uzkrāšanos, pārvēršot plašas platības par degvielu, kas ir gatava sadedzināšanai, vēsta "Euro News".

Lai labotu situāciju, daži reģioni ir pievērsušies vecam, bet inovatīvam risinājumam: ēzeļu izmantošanai kā preventīvam līdzeklim cīņā pret ugunsgrēkiem. Šie dzīvnieki, kas ir pavadījuši cilvēkus vairāk nekā 7000 gadus, atgriežas kalnos, lai pastāvīgi, dabiskā veidā attīrītu pamežu.

Steidzamība pieaug. Līdz 2025. gada augustam dažādos valsts reģionos bija izdeguši gandrīz vienu miljonu hektāru, kas ir lielākais izdedzinātās platības apjoms trīs desmitgadēs. Krīzes apmēri noveda pie katastrofu zonu izsludināšanas Kastīlijā un Leonā, Galisijā, Astūrijā, Estremadurā, Madridē un Andalūzijā. Saskaroties ar šiem draudiem, ēzeļu klusais darbs piedāvā lēnu, bet efektīvu stratēģiju: katru dienu ganīties veģetācijā, kas baro ugunsgrēkus.

"Ugunsdzēsēju ēzeļu" izcelsme

Kopš 2014. gada 18 ēzeļi no asociācijas "El Burrito Feliz" patrulē Donjanas nacionālā parka nomali. Dzīvnieki, kas izglābti no pamešanas, kā stāsta prezidents Luiss Manuels Beharano, ir kļuvuši par "zālēdājiem ugunsdzēsējiem".

Mortadelo, Magallanes, Leonor, un Ainoa ir daļa no šīs neparastās brigādes. No marta līdz novembrim viņi strādā līdz pat septiņām stundām dienā, ganot aptuveni 40 metru x 15 metru lielas ganību joslas. Katru dienu viņi noņem sauso veģetāciju un samazina ugunsgrēku risku viņiem piešķirtajās teritorijās.

Stratēģija ir atmaksājusies: Donjana deviņus gadus nav reģistrējusi nevienu meža ugunsgrēku. Projekts ir piesaistījis pat Militārās ārkārtas situāciju vienības interesi, kuras personāls apmeklēja parku un simboliski "adoptēja" vienu no dzīvniekiem.

Ēzeļiem ir arī brīvprātīgo atbalsts no grupas "Mujeres por Doñana", kas tiem piegādā ūdeni un uzrauga viņu darbu vietās, kur transportlīdzekļi nevar nokļūt.

Eksperti norāda, ka ēzeļiem piemīt īpašības, kas ir īpaši noderīgas šim darbam. Atšķirībā no govīm vai aitām, tie var baroties ar daudz sausāku, raupjāku veģetāciju, pastāvīgi ēdot krūmājus, kas veicina ugunsgrēku izplatīšanos.

Navarras Publiskās universitātes ekoloģijas profesore Rosa Marija Kanalsa uzsver, ka ēzeļu ganīšana samazina veģetācijas daudzumu un palīdz ierobežot ugunsgrēkus ainavās, kas kļūst arvien blīvākas un sausākas.

Gadu desmitiem lauksaimniecības mehanizācija noveda pie šo dzīvnieku pakāpeniskas izzušanas. To neesamība, kā arī lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās un atteikšanās no tradicionālās ganīšanas ir veicinājusi dabiskā kurināmā uzkrāšanos kalnos.

No Donjanas līdz Katalonijai un Galisijai

Šis modelis ir izplatījies arī citos reģionos. Tivisā (Taragona) Burros Bomberos projektā, kas tika uzsākts 2020. gadā ar trim dzīvniekiem, tagad ir aptuveni 40 dzīvnieku, kas attīra gandrīz 400 hektārus. Kopš to ieviešanas, tā veicinātāji apgalvo, ka šajā apgabalā nav reģistrēti ugunsgrēki.

Allarisā (Orensē) Andrea asociācija izmanto ēzeļus, lai uzturētu gandrīz 1000 hektārus biosfēras rezervāta teritorijā. Aprīkoti ar GPS, dzīvnieki, barojoties ar krūmājiem, dienā nobrauc līdz pat 19 kilometriem. Līdzīgas iniciatīvas ir parādījušās arī Katalonijā, Galisijā un Basku zemē, apvienojot vides aizsardzību, lauku atjaunošanu un ugunsgrēku novēršanu.

Tomēr cilvēki, kas vada šos projektus, uzsver, ka ēzeļi nav brīnumlīdzeklis. Mežu plānošana, zemes apsaimniekošana un viegli uzliesmojošu sugu, piemēram, priežu vai eikaliptu, samazināšana joprojām ir izšķiroša.

Pat ja tā, šo dzīvnieku atgriešanās izrādās efektīvs un ilgtspējīgs instruments. Arvien intensīvāku ugunsgrēku kontekstā risinājums paradoksālā kārtā varētu būt senu prakšu atdzīvināšana, lai aizsargātu nākotnes ainavas.