Bērns spēlējas viens? Pētījums atklāj, kad vecākiem nevajadzētu uztraukties
Iespējams, svarīgi nav tas, cik daudz laika bērns pavada vienatnē, bet gan tas, vai viņš joprojām jūtas piederīgs. Bērnam, kurš starpbrīdī priecīgi nodarbojas ar savām lietām, varbūt nemaz nav jāpalīdz iesaistīties pārējo bērnu aktivitātēs, vēsta "Euro News".
Jauns pētījums liecina, ka daži bērni, kuri spēlējas vieni paši, vienkārši dod priekšroku savai kompānijai.
ASV Džordžijas Universitātes pētnieki atklāja, ka bērni, kuri bieži izvēlas spēlēties vieni paši, joprojām var būt apmierināti ar savām draudzībām un vietu plašākā vienaudžu grupā, jo īpaši tad, ja viņi ir pārliecināti, ka pieder šai grupai.
Pētījumā tika aptaujāti 473 skolēni vecumā no deviņiem līdz 11 gadiem vairākās pamatskolās ASV Džordžijas štatā.
Bērniem tika jautāts, kuri klasesbiedri parasti spēlējas vieni paši, lai gan labi saprotas ar citiem. Viņi arī norādīja, cik svarīgi, viņuprāt, ir piederēt grupai, un cik apmierināti viņi ir ar savām draudzībām un savu statusu klasē.
Šeit pētnieki atklāja būtisku atšķirību starp bērniem, kuri priekšroku deva laika pavadīšanai vienatnē, tomēr augsti vērtēja piederību grupai, un tiem, kuri piederībai grupai piešķīra nelielu nozīmi.
Pirmās grupas bērni kopumā bija apmierināti gan ar savām individuālajām draudzībām, gan ar plašākajām attiecībām ar vienaudžiem. Šie bērni var pieņemt pietiekami daudz uzaicinājumu, lai saglabātu sociālos sakarus, vienlaikus joprojām jūtoties brīvi, atteicoties no aktivitātēm, ja viņi vēlas būt vienatnē.
"Viņi dod priekšroku būt vienatnē un nodarboties ar savām lietām, nevis spēlēties ar vienaudžiem, taču viņiem piemīt arī otra puse — spēja labi sadzīvot ar citiem," preses relīzē teica pētījuma galvenā autore un pamatskolas psiholoģe Reičela Pfanca (Rachael Pfanz).
Tomēr bērni, kuri nepiešķīra nozīmi piederības sajūtai, biežāk ziņoja par sliktākām attiecībām gan ar draugiem, gan ar klasesbiedriem.
Pētnieki norāda, ka bērni, kuri regulāri noraida uzaicinājumus, laika gaitā var saņemt arvien mazāk uzaicinājumu, kā rezultātā viņi kļūst arvien izolētāki un neapmierinātāki ar savu sociālo dzīvi.
"Ir lietas, ko mēs darām, jo zinām, kas mums ir labāks," teica Džordžijas Universitātes izglītības psiholoģijas profesore un pētījuma līdzautore Mišela Līza (Michele Lease).
"Ar sociālo mijiedarbību ir tāpat. Uzaicinājumu noraidīšana, tāpat kā izvairīšanās no fiziskām aktivitātēm, noved pie sliktākiem rezultātiem."
Pētījuma rezultāti liecina arī par to, ka pieaugušajiem nevajadzētu pārsteidzīgi pieņemt, ka bērni, kuri spēlējas vieni paši, ir jāiesaista lielu grupu aktivitātēs.
Tā vietā pētnieki iesaka iepazīstināt bērnus ar mazākām vienaudžu grupām, kurām ir līdzīgas intereses vai uzvedība.
"Varbūt nevajadzētu uzreiz lūgt viņiem pievienoties lielajai futbola spēlei rotaļu laukumā," teica Reičela Pfanca.
"Tas var būt nedaudz pārāk apgrūtinoši, ja viņi jau tāpat dod priekšroku spēlēšanai vienatnē."
Pētniecības komanda norādīja, ka šie secinājumi ir īpaši aktuāli ceturtās un piektās klases bērniem, kad draugu grupas parasti kļūst stabilākas un bērni arvien labāk spēj atšķirt, kuri klasesbiedri izvēlas vientulību un kuri tiek izslēgti no grupas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
