"Man ir mazo bērnu auditorija ar viņu mammām un tētiem, kuriem es sūtu atgādinājumu noskatīties jaunās sērijas. Kad mazie kritiķi man saka: ir forši, man patīk – tad zinu, ka mērķis ir sasniegts," pauž Karīna, kura animācijas filmas "Buļbuļrāma" tēlus veidojusi ciešā sadarbībā ar režisoru Jurģi Tubeli, lai caur tēlu izskatu pēc iespējas precīzāk atklātu viņu raksturus.
Karīna radījusi arī virtuves vidi un atmosfēru, atklājot ierastajās sadzīves telpās jaunu pasauli.
"Buļbuļrāma" tēli.FOTO: PUBLICITĀTES ATTĒLS
Jautāta par saviem iecienītākajiem "Buļbuļrāmas" tēliem, Karīna atklāj: "Man patīk kreisā čība tās rakstura dēļ. Protams, arī kaktuss patīk. Kā reiz draugiem rādīju vienu ainu, kurā kaktuss sacīja, ka ies gulēt, kamēr čība bļāva, ka viņš to var darīt, bet viņi sūtīs ziņojumus kosmosā."
Jautāta par savu mākslas ceļu, viņa saka: "Nekad nav par vēlu, bet jāuzsver mana neatlaidība, pacietība un vēlēšanās izmēģināt kaut ko jaunu. Kad sajutu impulsu, ka tas varētu būt mans un gribu to darīt, pie tā pieturos. Ar mani un mākslu notika tieši tā. Lai arī dzīve mani akadēmiski veda citos ceļos, māksla vienmēr bija blakus, un tai vienmēr atvēlēju pietiekami daudz laika, lai mācītos. Nodarbošanās ar mākslu – zīmēšanu un gleznošanu – man dzīvē iemācīja pacietību."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Fragments no "Buļbuļrāmas".FOTO: PUBLICITĀTES ATTĒLS
Karīna uzsver, ka ģimenes, draugu un kolēģu atbalsts un konstruktīva kritika ļauj saskatīt sevī potnenciālu.
Karīna Weitz
"Viena no pirmajiem un nozīmīgākajiem kino projektiem man bija darbs "Tritone studio" un sadarbība ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu pie filmas animācijas filmas "Mans mīļākais karš", kur es sākotnēji biju izpildproducente. Režisore ieraudzīja manu varēšanu un laiku pa laikam iedeva arī pa kādam vizuālam darbam, piemēram, uzzīmēt kādu fona tēlu vai šo to pielāgot ainas vajadzībām."
Ilzes Burkovskas-Jakobsenas iedvesmota viņa sākusi zīmēt filmām plakātus.
Ļaut sev redzēt citādāk
Iespējams "Buļbuļrāmas" noskatīšanās iedvesmos gan mazos, gan lielos skatītājus ķerties pie zīmēšanas. Kā nenobīties, ka pirmajā reizē nesanāks kā profesionālim?
Karīna Weitz
"Māksla ir process, un tajā ir īpašs skaistums – kaut kādā ziņā ļaut sev nebūt perfektam un saglabāt savu individualitāti. Mani īpaši uzrunā naivā māksla, jo tās mākslinieki saglabā autentiskumu, ko grūti atkārtot. Bērnu zīmējumu izstādes man ir vismīļākās – tā ir cita pasaule! Viens ir ievingrināta acs, roka un telpas izpratne. Otrkārt, kad tā vēl nav, tu redzi, kā cilvēki dažādi uztver telpu un priekšmetus – greizas perspektīvas, šķības līnijas, tas viss to padara tik ļoti dzīvu un interesantu."
Viņa turpina: "Ja runā par bērniem, tad līdz apmēram septiņu gadu vecumam viņu zīmējumos dominē skribelēšana, kustības prieks un spontāna pašizpausme. Viņi zīmē simboliski, vairāk balstoties savos iekšējos priekšstatos nekā realitātes atdarināšanā. Šis periods, kad bērns vēl nejūtas spiests kopēt un pielāgoties man šķiet ir īpaši vērtīgs. Ja viņam nav jāpielāgojas un pieaugušie pieņem viņa uzzīmēto zaķi arī neierastā krāsā, bērns saglabā drosmi meklēt savu izpausmes veidu un biežāk turpina radoši izpausties arī vēlāk."
