Izskatās amizanti, bet rada prieku. Kas ir jāšana ar hobija zirgiem?

Kā saka pati Laima, viņas dzīve pamatā sastāv no pilnīgām nejaušībām, un tādā veidā radās arī viņas mīlestība pret zirgiem. Laimas omai bija kaimiņiene, ar kuras meitu viņa sadraudzējās un ar kuru abas reiz apcerējušas vēlmi iemācīties jāt. To sadzirdēja draudzenes vecāki un ātri vien rada iespēju, kur šo prasmi apgūt.

"Tā sākām trenēties sporta skolā, un šī mīlestība pret zirgiem palēnām izauga," stāsta Laima.

Tiesa, ar jāšanas apgūšanu gan viss nebeidzās. Pēc vidusskolas Laima vēlējās arī turpmāko izglītību saistīt ar zirgiem, taču tobrīd (un joprojām) Latvijā izvēļu bija visai maz, proti, strādāt policijā vai apgūt veterinārmedicīnu, tāpēc viņa lēma par labu studijām ārzemēs, bet nokavēja pieteikšanos. Lai nepazaudētu gadu, Laima nolēma iestāties Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē veterinārmedicīnas programmā, taču ar vienu norunu – studijas uzsāks, ja tiks pie budžeta vietas.

"Tiku budžetā un ļoti nejauši izmācījos par veterinārārstu," smejot teic Laima.

Taču arī tur viss neapstājas, un mīlestība pret cēlajiem dzīvniekiem pāraugusi vēl citā formā – Laima ir zīmola "Equus aureus" jeb "Zelta zirgs" radītāja un kā mazus, tā arī lielus iepriecina ar pašas darinātiem skrienamzirdziņiem (hobby horse – angļu val.).

Kas tas ir? Skrienamzirdziņš jeb hobija zirgs ir sports, hobijs ar vingrošanas elementiem, kurā tiek izmantoti hobija zirgi jeb rotaļu zirdziņi. Hobija saknes meklējamas Somijā, kur īpašu popularitāti hobijs ieguva 2017. gadā, kad klajā nāca dokumentālā filma "Hobbyhorse Revolution".

Vispirms pieprasījums, pēc tam piedāvājums

Laima ir labos draugos ar zirgu un cilvēku labsajūtas centru "Dabas zirgi", kur ikdienā tiek rīkotas dažādas nometnes bērniem un cita veida pasākumi. No staļļa puses sievietes virzienā nāca piedāvājums pamēģināt izgatavot skrienamzirdziņus, kurus varētu integrēt dažādās "Dabas zirgu" aktivitātēs. Tā tapa Laimas pirmie desmit zirdziņi.

Ko prasa vienas šādas rotaļlietas izgatavošana? Materiālu ziņā var tikt izmantots jebkas – sākot no zeķes un beidzot ar kartonu, kas atdarina zirga galvu un kam piestiprināts kāds kāts. Laima gan šim uzdevumam pieiet nopietnāk un mēģina skrienamzirdziņus izveidot pēc iespējas reālistiskākus, tāpēc laika gaitā attīstījusi savas prasmes, un nu vienas rotaļlieta aizņem aptuveni trīs dienas intensīva darba.

Runājot par izmaksām, īstais jāšanas sports neapšaubāmi ir dārgs, taču tiem, kas vēlas pievērsties jāšanai ar hobija zirgiem, nepieciešami vien ērti apavi (kas arī nav obligāti) un skrienamzirdziņš. Tīmeklī pieejama plaša izvēle un arī cenu amplitūda, bet Laima novērojusi, ka vidēji viens šāds zirdziņš izmaksā no 50 līdz 200 eiro. Ir arī dārgāki, taču tādus zirdziņus Laima vairs nesauc par rotaļlietām, bet gan par mākslas darbiem. Laimas darbus meklē šeit vai šeit.

Disciplīnas gluži kā īstā jāšanas sportā

Kā tas visbiežāk mēdz būt, Laimas pirmie klienti bija paziņas, kas izrādīja interesi, taču ar katru brīdi tā pieaug arī no citiem interesentiem. Īpaši augsta tā jūtama tieši ap Ziemassvētkiem. Kopumā gan Latvijā skrienamzirdziņi un jāšana ar hobija zirgiem kā tāda ir vēl visai sveša nodarbe, bet palēnām zināšanas un izpratne par to, kas tas ir, aug.

"Arī mani vairāk atrod. Viens jātnieciņš pasūta zirdziņu, bet pēc tam pie manis nāk viņa draudzenes. Tā, piemēram, zinu, ka Jūrmalā ir vismaz seši mani zirdziņi," norāda Laima.

Viņasprāt, jāšana ar hobija zirdziņiem ir vērtīga nodarbe. Jā, iespējams, no malas daudziem tā izskatās amizanti, taču tā ir ne tikai fiziski attīstoša, bet arī vieno konkrētu komūnu.

Kā notiek jāšana ar skrienamzirdziņiem? Jāšana ar hobija zirgiem pamatā ir ļoti līdzīga īstajam jāšanas sportam, proti, tajā ir tās pašas disciplīnas, kas arī tiek vērtētas pēc vieniem kritērijiem. Populārākā disciplīna ir šķēršļu pārvarēšana konkrētā maršrutā. Atkarībā no organizatoru nolemtā dalība šajā disciplīnā var tikt vērtēta dažādi – vienā gadījumā dalībniekam ir jāuzstāda maksimāli ātrākais maršruta pievarēšanas laiks, bet otrā gadījumā organizatori aplēsuši, kāds varētu būt ātrākais laika sprīdis maršruta pieveikšanai, un dalībnieku uzdevums ir to paveikt maksimāli pietuvināti aprēķinātajam laikam. Tāpat stafetē tiek ņemts vērā, cik daudz šķēršļu dalībnieks nogāzis, par ko tiek piešķirti soda punkti.

Savukārt otra populārākā aktivitāte ir iejāde. Tiesa, kā norāda Laima, šī disciplīna Latvijā vēl nav manīta jāšanā ar hobija zirgiem, bet ir augstā cieņā, piemēram, Somijā. Iejādi klasiskajā jāšanā varētu dēvēt par dejošanu ar zirgu, bet jāšanā ar skrienamzirdziņiem pats cilvēks veic dažādus īpašus soļus un no tiem veido shēmu, kur tiek vērtēts, cik labi ir nostiepti pirkstgali, cik augstu celtas kājas u. tml.

Visbeidzot ārpus sacensībām jātnieciņi iet "izjādēs" pa mežu, skrien gar jūru – teju viss tāpat kā ar īstu zirgu. "Šajā gadījumā viss gan atkarīgs no fantāzijas, robežas ir tur, kur tā beidzas," pastāsta Laima.

Viņas pašas pieredzē hobija zirdziņi tiek aktīvi izmantoti "Dabas zirgi" dienas nometnēs un šo aktivitāti bērni ļoti gaida. Tāpat pērn Laimai bija iespēja ar sevis radītajām rotaļlietām piedalīties plašākos pasākumos, tostarp Tēva dienai veltītā norisē Vērmanes dārzā un Tīraines apkaimes festivālā "Svētki Mazās Mārupītes krastos".

"Manuprāt, atsaucība bija ļoti liela, arī organizatori [aktivitāti] augstu novērtēja. (..) Mani mīļākie brīži bija, kad tam pieslēdzās pieaugušie, ne tikai bērni. Bija ļoti brīnišķīgi tēti, kas rādīja tādus priekšnesumus, ka bijām nosmējušies līki," atminas Laima.

Sieviete pastāsta, ka viena no galvenajām atziņām, kuru atskārta tie, kas pasākumos nolēma pamēģināt izskriet stafeti ar skrienamzirdziņu – tas nav viegli. Jā, no malas raugoties, iespējams, tas neliekas nekas sarežģīts, taču pēc piecu šķēršļu pievarēšanas katrs ir aizelsies un noguris.

"Tas ļāva daudziem saprast, ka tas varbūt izskatās smieklīgi, amizanti, bet tas ir grūti. Un tie bērni, kas spēj uzlekt metra vai lielākā augstumā, patiesībā ir ļoti atlētiski. Tomēr ir grūti pārlekt [šķērslim] jau ar savu ķermeni vien, kur nu vēl turot starp kājām zirdziņu. Tāpēc es apbrīnoju tos, kas to spēj. Pati ar to nenodarbojos, jo esmu par vecu," smejot teic Laima.

Tāpat ne tikai pasākumos, bet arī privātās ziņās izskan vaicājumi par to, kur un kad gaidāmas nākamās sacensības. Šajā ziņā diemžēl Latvijā nav vienota kalendāra, kur tas tiktu atspoguļots, līdz ar to visbiežāk par šādām norisēm cilvēki uzzina post factum. Līdzīga problēma bijusi ar jāšanas sportu kā tādu, bet tā beidzot atrisināta. Taču jāšanas ar hobija zirgiem sacensības parasti notiek pašos staļļos, līdz ar to, ja ir zināms, ka kādā tās tiek organizētas, var sekot līdzi konkrētā staļļa jaunumiem. Kā arī meitenes, kas aizraujas ar šo hobiju, bieži vien rīko improvizētas sacensības savos pagalmos.

Laima gan atklāj, ka viņai kopā ar "Dabas zirgiem" šim gadam ir kāda ķecerīga doma, proti, uzrīkot plašākas sacensības tieši jāšanai ar hobija zirgiem, tādā veidā šo aktivitāti Latvijā padarot vēl atpazīstamāku. Patlaban par sacensību dienu izvēlēts 11. maijs, bet vietu – Ķekavas novada Plakanciemā "Dižauļos". Plašākai informācijai ikviens interesents aicināts sekot līdzi sociālajā tīklā "Facebook" – "Dabas Zirgi" lapā vai "Equus aureus. Zelta zirgs" profilā.

Pats svarīgākais – tas sagādā prieku

Runājot par paša hobija burvību, Laima uzsver – tā slēpjas cilvēka fantāzijā. "Atceros sevi kā bērnu, man bija ļoti laba fantāzija. (..) Braucot kaut kur, piemēram, uz Cēsu pusi, kur ir smuki meži, vienmēr domāju, ka tur būtu forši jāt. Tu vienkārši brauc garām, bet spēj galvā iztēloties, kā būtu pa šīm takām, mežiem jāt. Man liekas, ka tas ir kaut kas līdzīgs. Tu spēj iztēloties un beigās arī jūties tā, it kā tas būtu īsts zirgs. Un ja vēl ej kopā ar draugiem, tad īstais zirgs vairs nav tik svarīgs, bet gan tā sajūta, ka tu it kā esi zirgā," min sieviete.

Viņa arī piekrīt, ka šāda aktivitāte var būt kā laba alternatīva tiem bērniem un jauniešiem, kuriem īstais jāšanas sports kāda iemesla dēļ nav pieejams, piemēram, finansiālās situācijas vai attāluma dēļ. Tas paver iespējas ne vien uz fizisku izkustēšanos, bet arī savas komūnas atrašanu, kas visbiežāk ir tie paši "zirdzinieki".

"Tu jūties kā daļa no kādas komūnas. Viens ir zirgi, bet svarīgs ir arī paša staļļa mikroklimats, ka tu tur jūties kā daļa no kaut kā. Tā arī ir laba sajūta. Pat ja tu netiec pie īstā zirga, bet tavs hobijs ir skrienamzirdziņi, tu atrodi draugus, atrodi citus līdzīgi domājošus, ar kuriem jau var domāt tālākas aktivitātes. Un ja kopā liek vairākas galvas, ir arī vienkāršāk izdomāt risinājumus, kā tikt pie tiem īstajiem zirgiem," norāda Laima.

Ko viņa teiktu tiem, kas skatās uz jāšanu ar hobija zirgiem un smīkņā? "Kāda starpība?!," Laima smejas un turpina: "Kāda starpība, kā tas izskatās, ja šim cilvēkam tas patīk, ja viņš no tā gūst prieku, ja tas ir vērtīgi ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Man liekas, ka ir forši, ka katrs spēj atrast kaut ko, kas viņam rada prieku. Nav svarīgi, ko domā citi. Ir galvenais darīt un darboties."

Viņa kā labu piemēru nosauc Somijas iejādes čempioni jāšanā ar hobija zirdziņu, kurai ir 26 gadi. Jā, varbūt gribas uzdot jautājumu – kāpēc viņa tādā vecumā skraida apkārt ar rotaļlietām? Bet tajā pašā laikā viņa ir savā burbulī, viņai apkārt ir cilvēki, kas ir viņas fani, viņai ir sabiedrība, kurā jūtas labi.

"Viņai tas sagādā prieku. Viss. Tas ir pats svarīgākais," sarunas noslēgumā uzsver Laima.