No reformu caurejas nedzimst nauda.* Grāmatas "Izglītība kā provokācija" apskats
Grāmatas "Izglītība kā provokācija" nosaukums vedina domāt, ka tās lappusēs atradīsiet atbildi uz to, kādēļ jūs personīgi mācīšanos uzskatāt par interesantu nodarbi. Iespējams, ka tas varētu izdoties, taču nebūs pārāk vienkārši, jo grāmatas autors Konrāds Pauls Līsmans raksta neviens par izglītību kā tādu, bet par to, kā mūsdienās par to domā sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā telpā.
Šo grāmatu sāku lasīt kaut kur starp kārtējo skolotāju streiku un maģistra darba izstrādes finiša taisni. Sākotnēji tā kalpoja kā iemesls novērsties no laicīgā un pievērsties tam, kas tobrīd šķita mazāk aktuāls (vai drīzāk mazāk relevants tā brīža vajadzībai pievērsties literatūrai, kas nepieciešama maģistra darba izstrādei). Jāteic, ka efekts bija gluži pretējs.
Konrāds Pauls Līsmans savu grāmatu "Izglītība kā provokācija" sākotnēji velta jautājumam par to, kā mūsdienu sociālajā un ekonomiskajā telpā uzlūko tos, kuri, līdzās darbam un citiem ar dzīves finansiālajiem aspektiem, izvēlas nodoties zināšanām, iegūt izglītību un uzrāda zināmu erudīciju.
Grāmatas priekšvārda apakšnosaukums ir "Kāpēc ir nepatīkami sastapt izglītotu cilvēku". Protams, šis nosaukums situācijā, kad pati devos otras augstākās izglītības virzienā, šķita biedējošs, jo neviļus sāku uzdot jautājumu, vai tāpēc, ka esmu izvēlējusies akadēmiskās izglītības ceļu, es kādam "nodaru pāri"?
Šajā priekšvārdā autors faktiski iezīmē problēmu, kas caurvij visu grāmatas idejisko kodolu: "Ja "izglītība" ir kļuvusi par visu problēmu universālu risinājumu, tad "izglītots cilvēks", kurš taču būtu visu izglītošanas pasākumu īstais mērķis, ir gandrīz izzudis no vārdu krājuma."
Praktiski tas, ko norāda autors, ir stāsts par "izglītību", kuru mūsdienās var sociāli, ekonomiski un politiski pielietot (un izmērīt tā derīgumu), kurā galvenais ir kompetences iegūšana, nevis zināšanas, kas vērtīgas pašas par sevi.
Līsmans uzrāda, ka jēdziena "izglītība" nozīme ir stingri mainījusies. Turpretī "izglītots cilvēks", šīs nozīmes kontekstā, ieguvis tāda cilvēka apzīmējumu, kas savas zināšanas nevar "likt lietā", jo, kompetences un citu ekonomisku apstākļu priekšā, tās vienkārši ir nederīgas.
Tagad "izglītības" mērķis ir "kompetents cilvēks" – tāds, kurš ar savu "kompetenci" spēj iekļauties kolektīvā, sastrādāties un sekot līdzi tehnoloģiju attīstībai. Tādēļ tas, kurš vienkārši nodarbojas ar zināšanām un domāšanu, mūsdienās vairs nav tirgus ekonomikai derīgs. Viņš nespēj atrast sev piemērotu darbu, jo viņa zināšanas ir pārāk plašas un tajās jau no paša sākumā trūkst "reāla" mērķa (ar to domājot, ekonomiski, sociāli un politiska pielietojamību).
Patiesībā, tas, ka izglītībai vispār ir šāds pielietojamības mērķis, padara šo "izglītotā cilvēka" vajadzību par potenciālu izsmiekla objektu tiem, kas domā šajos jaunajos "izglītības" domāšanas (vai nedomāšanas) standartos. Un vienīgais veids, kā diskreditēt "izglītotu cilvēku", ir jautāt: "ko tu darīsi pēc tam?", "kas tu būsi?", "ko ar tādu izglītību iesāksi?"
Nedomājiet, ka tā ir autora pozīcija, viņš drīzāk uzrāda šīs nozīmes veidošanos un pastāvīgu klātbūtni sabiedriskajā telpā kā faktu, vienlaikus to uzskatāmi un visai viegli lasāmā valodā kritizējot. Viņš pievēršas kompetences izglītības kritikai, jo, viņaprāt, tā, no vienas puses, ir rezultāts vispārējai izglītības sistēmas krīzei, taču, no otras puses, ir tās iegansts.
*Pedagogu streika laikā Latvijas Mākslas akadēmija savā "Instagram" platformā publicēja attēlu, kurā vēstīts: "No reformu caurejas nedzimst nauda".
View this post on Instagram
Šķiet, Latvijā vislielākos belzienus par kompetences "trūkumu" pēdējos gados saņēmuši gan mākslu studējošie, gan praktizējošie (ar to domāju, gan mācībspēkus, gan pašus māksliniekus). Jo tieši viņu virzienā vienmēr tiek mesta šī "Džokera kārts", kas jautā, kāda vispār ir viņu jēga, ja izglītību tie iegūst par nodokļu maksātāju naudu. Kur viņi paliek pēc tam un kādēļ valstij, kurā nekad nav pietiekami daudz naudas izglītībai, viņi tiek "sponsorēti" ar budžeta vietu skaitu.
Pat ja šie studenti iegūst budžeta vietu, viņi uzrāda labus rezultātus un, iespējams, gūst arī starptautisku atzinību jau studiju gados, pēc tam no viņiem tiek prasīts šis ekonomiski situētais cilvēks (kompetentais), kurš spēj (un viņam vajag) nopelnīt pietiekami daudz iztikai. Neder "loderēt apkārt" un dzīvot, kā pagadās, vajag "strādāt" un maksāt nodokļus. Vismaz tas no šiem cilvēkiem tiek pieprasīts, pat ja viņiem pašiem pietiek ar to, kas ir.
Rezultātā mākslas studijām Latvijā ir nepieciešams nevien atkauties no kritiķiem, kuri uzrāda šo zināšanu nederīgumu tirgus ekonomikas apstākļos, bet arī atkal un atkal pierādīt, ka pasniedzēji un to zināšanas nav gluži miskastē metamas.
Šajā kontekstā tiek apelēts pie loģiska aspekta, ka "izglītotas sabiedrības" kontekstā ir nepieciešama izpratne par kultūru, mākslu un tās dažādo formu norisēm. Politiskā elite to norij kā faktu (ar vienu roku dod), taču turpina kurbulēt jaunas izglītības reformas "kompetences" virzienā un beigās vēl piemet eļļu ugunij un ievieš nodokļu reformu, kuru paši izstrādātāji pat nespēj normālā valodā izskaidrot (ar otru – ņem nost). Rezultātā zaudētājs ir "izglītotais cilvēks", kurš kļūst nevien par darbam "nederīgu", bet arī par slogu sociālajai, ekonomiskajai un politiskajai sfērai.
Kopumā šo grāmatu ieteiktu visiem, kuriem šķiet, ka izglītība tādu vai citādu iemeslu dēļ "izglābs" pasauli. Vienalga, vai būsiet "kompetenču izglītības" aizstāvis, vai tās kritiķis, šī Konrāda Paula Līsmana grāmatas tēma trāpīs taisni "mērķī", lai raisītu diskusijas.
Vēl šo grāmatu labprāt nosūtītu arī tiem politiskajiem spēkiem, kas katru mīļu brīdi, kad valsts budžetā kārtējo reizi kaut kam trūkst nauda, piedāvā to atskaitīt no budžeta līdzekļiem, kas atvēlēts kultūrai. Varbūt šī grāmata ļaus paskatīties uz sevi no malas.
Konrāds Pauls Līsmans "Izglītība kā provokācija"
Izglītība ir viens no modernās kultūras atslēgas vārdiem, kas nepazūd no pasaules, Eiropas un Latvijas mediju slejām un publisku diskusiju tribīnēm, par izglītību runā visi – politiķi, uzņēmēji, izglītības nozares darbinieki, pedagogi un studenti, skolēnu un bērnudārznieku vecāki. Taču ko šis jēdziens īsti nozīmē? Ko mēs sagaidām no izglītības, kādas cerības ar to saistām? Šodien izglītība ir provokācija – tā apgalvo austriešu filozofs un esejists Konrāds Pauls Līsmans. Šajā grāmatā apkopotas viņa aptuveni 15 gadu ilgās pārdomas par izglītības jautājumiem un problēmām Eiropā. Līsmans analizē izglītības izmaiņas vienotajā Eiropas telpā kopš Boloņas procesa sākuma, atklājot ne tikai mūsdienu izglītības problēmas, bet arī visas modernās sabiedrības iekšējās pretrunas un nākotnes scenārijus.
Konrāds Pauls Līsmans (Konrad Paul Liessmann, 1953) ir austriešu filozofs, literatūrkritiķis un publicists, Vīnes Universitātes profesors, vairāk nekā trīsdesmit grāmatu autors. Īpaši pievērsies izglītības tēmai, kurai veltījis vairākas grāmatas un rakstus, kas tulkoti daudzās Eiropas valodās.
No vācu valodas tulkojis Raivis Bičevskis. Zandas Rubenes pēcvārds.
"Šī grāmata provocē uz pārdomām. Tajā ir daudz pamatotu, bet, protams, skarbu pārdomu par izglītības jēgu mūsdienu sabiedrībā. Autors nosauc vārdā gan mūsu bažas, gan rūpes, gan ilgas un ideālus. Jo izglītība sabiedrībā tā vai citādi skar itin visus." Dr. paed. Zanda Rubene.
"Līsmana grāmata skaidri ieskicē mūsdienu izglītības situāciju un alternatīvas. Autoram izdodas savienot asprātīgu un plūstošu stilu ar sarežģītu izglītības koncepciju skaidrojumu un kritiku. "Izglītība kā provokācija" ir viena no grāmatām, kuras tematiskā bagātība un lietišķais skatījums šobrīd dotu jaunu, kvalitatīvu grūdienu diskusijai par izglītību Latvijā."Dr. phil. Raivis Bičevskis.
"tv3.lv" redaktori sadarbībā ar "Jānis Roze" apgādu turpmāk lasīs grāmatas un stāstīs par izlasīto citiem. Visu izlasīto grāmatu apskatus varēsi atrast sadaļā "Lasītāju klubiņš".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
