Leģenda par "Romas mammu": kas zināms par vienīgo sievieti, kas, iespējams, vadīja baznīcu, un kā tika atklāts viņas noslēpums

Vēlajos viduslaikos populāra leģenda attīstīja stāstu par viduslaiku sievieti, kura pārģērbās vīriešu apģērbā un kļuva par pāvestu. Dramatiskas stāsta beigas nodrošināja tā noturību: sievietei, maskējoties par pāvestu Jāņi VIII, devītā gadsimta vidū vadot reliģisku procesiju cauri Romai, it kā sākās dzemdības, atklājot faktu, ka Jānis VIII patiesībā bija Džoana, raksta žurnāls "Smithsonian".

Lai gan vairums vēsturnieku uzskata, ka pāvesta Džoana ir tikai mīts, ko izgudrojuši agrīnie katoļu baznīcas kritiķi, viņas stāsts ir izrādījies pārāk vilinošs, lai to aizmirstu. Gadu gaitā dažādi pētnieki ir mēģinājuši atrast īstu, vēsturisku Džoanu. Viens no tiem ir Maikls E. Habihts, arheologs Flindersa universitātē Adelaidā, Austrālijā, kura pētījumus apraksta žurnāls "Smithsonian".

Čārlzs K. Čoi no "Live Science" ziņo, ka Habihts un viņa līdzpētniece, grafoanalītiķe Marguerita Spīšere, analizēja pāvesta monogramas, kas rotātas uz viduslaiku monētām, kas pazīstamas kā noliedzēji, lai noteiktu, vai tās atklāj kādus fiziskus pierādījumus par Džoanas valdīšanu.

Aplūkojot monētas, kas piedēvētas pāvestam Jānim VIII, kurš, kā ziņots, valdīja no 872. līdz 882. gadam, viņš un Spīšere atklāja, ka agrāk kaltajām monētām bija ievērojami atšķirīga monograma nekā tām, kas kaltas viņa valdīšanas beigās. Habihts neuzskata šos atšķirīgos dizainus par tikai cilvēcisku kļūdu: tā vietā viņš apgalvo, ka agrākā monograma, kas datēta ar 856. līdz 858. gadam, pieder Johannesam Anglikam jeb Džoanai, savukārt pēdējā pieder Jānim VIII.

Habihts apgalvo, ka Džoana īsā valdīšanas laiks tādējādi tika iespiests starp Benediktu III un Nikolaju I, kuri saskaņā ar vispārpieņemto katoļu pāvestu laika grafiku bija baznīcas vadītāji attiecīgi no 855. līdz 858. gadam un no 858. līdz 867. gadam.

"Pāvestu un imperatoru hronika", 13. gadsimta teksts, ko sarakstījis dominikāņu mūks Martinus Polonus jeb Martins no Opavas, tiek uzskatīts par vispazīstamākā pāvesta Džoanas stāsta aizsākumu. Polonus iekļauj virkni detaļu, sākot no Džoanas dzimšanas vietas līdz viņas valdīšanas ilgumam un vietai pontifikāta laika līnijā, taču raksta "nenoteiktības tonī", kas liek domāt, ka viņš ir skeptisks par stāsta patiesumu, norāda "Ancient Origins".

Tiek minēts, ka Džoana bija angļu misionāra meita, kas dzimusi Maincā, vai tās apkārtnē, ap 814. gadu. Jaunībā, iemīlējusies mūkā, viņa atstāja vecāku māju, ģērbās vīriešu drēbēs un devās svētceļojumā kopā ar viņu. Pateicoties savam intelektam, spējai lasīt un rakstīt, Džoana ieguva lielu autoritāti, galu galā apmetās Romā, kur viņa kļuva par kūrijas notāru, pēc tam par kardinālu, kā arī par pāvestu ar vārdu Jānis VIII, raksta "obozrevatel.com".

"Pāvestu un imperatoru hronika" citēts Mārtiņš no Opavas (1277), teikts, ka sieviete savu dzimumu turēja noslēpumā visā pontifikatā, līdz viņa palika stāvoklī pie viena no savām uzticības personām. Svinīgā gājienā no Sv. Pētera bazilikas uz Laterānu viņa pēkšņi dzemdēja bērnu tieši uz ielas netālu no Kolizeja. Šokētais pūlis uzbruka viņai, un, saskaņā ar vienu versiju, viņa nomira dzemdībās, saskaņā ar citu viņu nežēlīgi nogalināja sašutušie ticīgie.

Leģendas fani apgalvoja, ka pēc incidenta ar Džoanu jauna pāvesta ievēlēšanas praksē tika ieviesta kandidāta dzimuma pārbaudes procedūra. Jaunievēlētais pāvests, iespējams, sēdēja uz īpaša krēsla ar caurumu – Sella Stercoraria – pēc tam viens no kardināliem iesaucās: Mas nobis dominus est! ("Mūsu saimnieks ir cilvēks!"). Šis rituāls, lai gan nekad nav pierakstīts uzticamos avotos, bieži tiek pieminēts vēlākā literatūrā un folklorā.

"La Papessa" dzīves vēsturiskā versija

Viduslaiku hronikās parādījās vairākas "La Papessa" stāsta versijas. Vecāko, kas datēts ar 1243. gadu, ierakstīja dominikāņu hronists Žans Pjējē no Maijī saukts arī arī par Žanu de Maijī (Jean Pierier of Mailly, Jean de Mailly).

Viņš apgalvoja, ka Džoana kļuva par pāvestu 1099. gadā, neatbilstība starp dzimšanas datumiem un valdīšanu, valdīja gandrīz septiņus gadus un nomira pēc publiskas atklāšanas. Šo stāstu paņēma citi autori, tostarp Etienne de Bourbon, Jans der Enikel un Gottfried of Busser, no kuriem katrs iepazīstināja ar nedaudz atšķirīgu notikumu versiju.

Jo īpaši pāvesta kapelāns Martins no Opavas savas hronikas trešajā izdevumā ievietoja Jāni VIII starp Leonu IV (miris 855. gadā) un Benediktu III. Tā bija tik iesakņojusies tautas iztēlē, ka tā pat tika reproducēta koka skulptūrā Sjēnas katedrālē – šo skulptūru vēlāk aizstāja pāvesta Klementa VIII rīkojums.

Vēsturnieki pret mītu

Neskatoties uz plašo izmantošanu, neviens mūsdienu avots neapstiprina tā esamību. "Liber Pontificalis", oficiālajā pāvestu grāmatā, nav pieminēts pāvests. Tas nav arī starp pāvesta portretiem Sv. Pāvila katedrālē ārpus sienām.

19. gadsimtā autoritatīvi pāvesta vēsturnieki vienbalsīgi atzina pāvesta Džoanas stāstu par leģendu, kas, iespējams, radās kā satīra par "pornokrātijas" periodu – sieviešu ietekmi uz Romas garīdzniekiem 10. gadsimtā. Sievietes pāvesta ideju protestantu aprindās aktīvi izmantoja pretpāvesta noskaņojumi kā katoļu varas sabrukšanas un nepatiesības simbolu.