Ņēma dzīvi savās rokās. Četru bērnu mamma atklāti par atveseļošanos no krūts vēža

Nereti mēdz būt tā, ka izmaiņas veselībā notiek ļoti strauji un lielākā daļa cilvēku tomēr domā, ka ar viņu tas nekad nenotiks. Tomēr vēzis nešķiro ne pēc vecuma, ne dzimuma, ne dzīvesveida. Kristīna Ošeniece ir mamma četriem dēliem. Jauna, sportiska sieviete, piekopa dzīvesveidu, kas šķietami nekādu neprovocētu onkoloģisku saslimšanu. Un tomēr tas notika. Iepriekš viņa pat neiedomājās, ka varētu būt viens no pieciem cilvēkiem, kam diagnosticē vēzi.

"Pirms tam, skatoties raidījumus, klausoties podkāstus, kur ārsti ceļ trauksmi par to, ka sievietes neiet pārbaudīties, man šķita – nē, tas nav par mani. Es skatījos vienmēr no malas. Tāpēc ka manā galvā bija iedomātie kritēriji, [ar kuriem saskaņā] šķita, ka es neatbilstu tam, lai varētu saslimt ar vēzi. Kaut vai sākot ar manu vecumu. [Brīdī, kad Kristīnai atklāja vēzi, viņai bija 37 gadi.] Pat aizejot uz mamogrāfiju, speciālists man saka – es nezinu, es jūs sūtītu mājās, bet jau esat atnākusi, tad labi, pārbaudīsim.

Otrs ir tas, ka es visu dzīvi esmu bijusi kustīga, sportiska. Sportu es vienkārši mīlu. Jau no skolas gadiem. Sākot ar pusmaratoniem, šobrīd spēka treniņi, dejošana. Principā kustība ir mana dzīve. Arī uztura ziņā. Lai jūs sapratu, par ko es runāju, es nezinu, kā garšo "McDonald’s" burgers. Es piedomāju pie tā, [ko ēdu], un man arī garšo veselīgs ēdiens," stāsta Kristīna.

Viņa arī atsaucas uz stereotipu, ka, ja bērnu baro ar krūti, iespēja saslimt ar vēzi ir mazāka. "Man ir četri bērni, baroti līdz gada vecumam." Tāpēc viņas iekšējā pārliecība bija, ka, esot cilvēkam bez kaitīgajiem ieradumiem, viņa ar vēzi nesaslims.

Kā Kristīna atklāja savu diagnozi? Viņa diezgan uzpasēja savu veselību, regulāri pārbaudījās, nodeva asins analīzes, pati uzprasījās pie ārstiem. "Analīzes man vienmēr ir bijušas ideālas. Man nekad nekas nav sāpējis. Es vienmēr savā ķermenī esmu jutusies ļoti labi, jo pie tā esmu strādājusi."

Pagājušā gada novembrī Kristīna sataustīja veidojumu padusē. "Pat tajā brīdī es nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, jo ģimenes ārsts teica – tev ir četri bērni, visticamāk, ir palielināts limfmezgls, viss būs kārtībā, bet, lai izslēgtu to, vajag pārbaudīties.

No ultrasonogrāfijas jau varēja saprast, ka kaut kas īsti nav, bet joprojām tas var būt gan labdabīgs, gan ļaundabīgs, tāpēc es par to īsti nesatraucos."

Pagāja mēnesis, kamēr Kristīna uzzināja, kurā stadijā viņa ir un kas vispār notiek.

"Pēc mēneša es uzzināju, ka man ir otrā stadija. Tas bija sākotnēji. Un tad man tā – fū, viss, ar to es varu tikt galā, tas ir ārstējams. Mēnesi neziņas īstenībā ir grūtākais, jo nezini, cik slikti ir. Kad zini, kļūst vieglāk."

Sekoja papildu pārbaudes, un vēl pēc pusotra mēneša viņa uzzināja, ka "tomēr nav tik labi, ka ir ceturtā stadija, jo atklājās metastāzes kaulos". Tajā brīdī gan Kristīnai pamats zem kājām zuda. "Saproti, ka jābūt reālam un jāskatās arī tajā virzienā, ja nu gadījumā iznākums nav tik labs," viņa piebilst.

Vai diagnoze mainīja to, kādu dzīvesveidu izvēlas viņas ģimene? "Jā, noteikti. Mans vīrs ir sācis staigāt ar mani garās pastaigās. Šobrīd mums viss vairāk pakārtots tam, lai mēs ātrāk tiktu no šī visa ārā."

Būtisks ir arī uztura jautājums, īpaši cukura īpatsvars ēdienkartē, ko ģimene samazinājusi. "Arī līdz šim mēs neesam dzīvojuši tā, ka varētu teikt, ka tagad mums krasi jāmaina dzīve. Bet ir lietas, kas ir liktas malā. "Mēs sākam vairāk teikt "nē", atmetam liekos darbus, kur jūtam, ka veidojas stress. Īslaicīgs stress mums visiem ir ikdienā, tas nav nekas traks, bet mēs vairāk runājam par hronisku stresu, ko es arī sajutu mūsu dzīvē pēdējos gadus," viņa atzīst.

Kristīne neslēpj – līdz ar diagnozi piedzīvoja arī grūtus brīžus: "Es varu atzīsties, ka biju izmisumā. Kad izej ārā no ārsta kabineta, nezini, no kura gala vispār sākt, jo informācijas ir tik daudz. Visas tās pretrunas arī par uzturu. Viens saka, ka tev vajag [ievērot] keto [diētu], tu dzīvo tikai uz gaļas. Dakteris saka, ka sarkanā gaļa… Kāds saka – "sēdi" uz sulām, bet tur ir cukurs. Tu nezini, jo neviens nepasaka skaidru plānu. Pat nezini, kam to īsti jautāt."

Līdzās tradicionālajai medicīnai, kā uzskata Kristīna, ir jādomā, ko pats dari papildus. "Neviens ārsts nestāstīs, kā uzturēt savu imūnsistēmu, to, kas tev jādara, kad aizej mājās. Varbūt kāds apguļas gultā un raud, bet kāds vienkārši iet ārā, viņš iet staigāt un sevi motivē. Pārdomā, ko ikdienā ēd. Bet to ārsta kabinetā īsti nestāsta, un tas ir pilnīgi saprotams, jo nav laika, ja uz katru pacientu ir 15 līdz 20 minūtes.

Tad tev pašam ir jāņem dzīve savas rokās. Un tev jādomā, kā uzturēt to labo, jo ķīmija tevi ārstē, bet saēd arī daudz ko labu."

Kristīna uzskata, ka medicīna ir tikai daļa no procesa ceļā uz atveseļošanos. Daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka. "Tas nav tikai par domāšanu, bet ko tu dari pēc tam, kad izeja ārā no ārsta kabineta, tas ir ļoti svarīgi." Kamēr viens pēc diagnozes uzzināšanas turpina smēķēt un lietot alkoholu, un viņam dzīvē nekas nemainās, jo šķiet, ka ķīmijterapija taču izārstēs, cits ir gatavs dzīvesveida pārmaiņām.

"Es varu teikt tikai labāko par mūsu ārstiem. Varbūt mazliet pietrūkst laika katram pacientam, kas ir saprotami. Es saprotu, ka tādu kā es ir daudz," tā Kristīna.

Pilnais raidījums:

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2024

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025