Perfekcionisms paliek pagātnē: Anna Hataveja atdzimst jaunā spēkā
Gadiem, kad 43 gadus vecā Anna Hataveja pati bija sava visstingrākā kritiķe, filmas "Sātans Pradas brunčos 2" zvaigzne atsakās no perfekcionisma, un tas ir padarījis viņu dzīvīgāku, pašpārliecinātāku un pieprasītāku. 1. maijā, pēc 20 gadiem, pie skatītājiem atgriežas filma ar Annu Hataveju, Merilu Strīpu, Emīliju Blantu un Stenliju Tuči.
"Kad sāku savu karjeru, domāju, ka kļūšu par labāku mākslinieci, ja pret sevi būšu ļoti stingra," Anna Hataveja saka izdevumam "People".
"Bet, sasniedzot 40 gadu vecumu, es it kā pārgāju uz citu ātrumu un vairs nevēlējos dzīvot neērti. Mani interesēja tikai tas, lai būtu jautri."
Sākot no viņas lomas 2001. gada filmā "The Princess Diaries" (režisors – zvaigžņu radītājs Garijs Maršals) un filmām, piemēram, "Brokeback Mountain" un "Becoming Jane", līdz kases grāvjiem, tostarp "Alice in Wonderland" un "Les Misérables", ar kuru viņa ieguva "Oskaru", Hataveja ir kļuvusi par vienu no pieprasītākajām aktrisēm Holivudā.
Tikai šogad viņai ir paredzētas piecas filmas, tostarp ilgi gaidītā turpinājums "Sātans Pradas brunčos 2", kas kinoteātros būs skatāma no 1. maija.
Atgriezties pie savas leģendārās Endijas Saksas lomas pēc 20 gadiem kopā ar sākotnējiem partneriem Merilu Strīpu, Emīliju Blantu un Stenliju Tuči "bija vienkārši brīnišķīgi. Tas bija prieka pilns brīdis," viņa saka.
"Dažreiz tu domā: "Gribētu atgriezties tajā brīdī, zinot to, ko zinu tagad." Tāpēc man šī bija iespēja atkal būt kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, atgriezties tajā pasaulē, bet ar nedaudz plašāku skatījumu."
Ņūdžersijā uzaugusī zvaigzne lielāko daļu nopelnu piedēvē savam "sapņu partnerim" – vīram, ar kuru kopā ir jau 13 gadus, – juvelierizstrādājumu dizaineram un filmu producentam 45 gadus vecajam Ādamam Šulmanam, kā arī viņu diviem dēliem – 10 gadus vecajam Džonatanam un sešus gadus vecajam Džekam, taču atzīst, ka, neraugoties uz visiem panākumiem, viņas dzīvē joprojām valda "nemitīga steiga".
"Tu vienmēr esi uz klints malas. Tu nokrīti, un tad vienkārši atkal uzkāp atpakaļ," viņa saka.
"Bet man tas patīk. Man patīk risks. Domāju, ka vislabākais, uz ko es varu cerēt, ir, ja man būs laime turpināt strādāt, lai galu galā varētu atskatīties un teikt: "Ak, es to izdarīju. Un vēl daudz vairāk."
To, ka viņa vēlas būt aktrise, saprata jau trīs gadu vecumā, kad noskatījās mammas izrādi "Allenberry Playhouse", kur viņa atveidoja Evu Peronu. "Tētis man stāsta, kad izrāde bija beigusies, viņš man jautāja: "Nu, kā tev patika?" Un, šķiet, mana atbilde bija: "Uz skatuves bija bērni. Man vajadzētu būt vienai no viņiem." Jāatzīst, ka viņi mani atturēja no tā aptuveni 10 gadus. Tad es pati atradu aģentu."
Runājot par skaistuma noslēpumiem, Hataveja saka, ka viņai kāds kinorežisors viņai reiz teica: "Skaistumā var būt arī neglītums, ja vien tajā ir patiesība." Tāpēc man skaistums vienmēr atbilst šim principam."
Hataveja neslēpj, ka viņa gadu desmitiem jutās neveikli:
"Domāju, ka man bija garākais nepārtrauktais neveiklais periods Holivudā. Patiesībā es domāju, ka manējais ilga līdz manam 30 gadu vecumam. Esmu diezgan pārliecināta, ka to zināju, jo to biju piedzīvojusi. Es domāju, ka pusaudža gados ir normāls neērts periods. Es vienkārši nejutu, ka varētu justies ērti jebkur, saprotat? Es nevarēju īsti atrast savu vietu.
Kad biju bērns, man bija ļoti grūti runāt. Tāpēc man bija neliels stress un nemiers, vienkārši sazinoties."
Tāpat Hataveja neslēpj, ka viņai ir bijušas vairākas skaistumkopšanas neveiksmes.
"Es nesapratu, ka skaistumkopšanas jomā pastāv vesela valoda. Apmēram 10 gadus es lūdzu, lai man matus sakārto noteiktā veidā, bet rezultāts nekad nebija tāds, kādu es gribēju. Un tad beidzot es kādam parādīju attēlu.
Es biju lūgusi tekstūru, un ar to es domāju, ka vēlos, piemēram, brīvas, maigas viļņveida lokas, un man bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai to saprastu. Tagad es vienmēr ierodos ar attēliem."
Hataveja gadu gaitā ir apguvusi dažādus skaistumkopšanas noslēpumus un kā pirmo viņa min to, ka viņai patīk visas masāžas. "Es dievinu Džordžijas Luīzes [skulpturējošo] sejas procedūru."
"Un vienkārši izpratne par apgaismojumu – tas ir galvenais, jo nekas no iepriekš minētā nedos rezultātu, ja tu nezini, kā atrast sev piemērotu gaismu. Slikts apgaismojums ir ļoti nežēlīgs un novecojot, cilvēkam ir nepieciešams nedaudz gudrāks apgaismojums. Tāpēc pievērs uzmanību apgaismojumam.
"Kāds man teica, ka noteiktā brīdī, it īpaši, ja esat dabiski izteiksmīga persona, kāda esmu es, jums jāapzinās, ka tas, kas jums šķiet normāls, uz sarkanā paklāja izskatīsies pārspīlēti. Un, ja cilvēki fotografē, jūs varētu nebūt apmierināta ar fotogrāfijām. Tāpēc vienkārši esiet mierīga. Esiet klusa," stāsta zvaigzne.
Hatavejai patīk trenēties kopā ar personīgo treneri Moniku Īstvudu.
"Viņa ir ģēnijs. Viņa ir bijusī balerīna, tāpēc viņa ir apvienojusi baletu, HIIT, pilates, jogu. Un man ļoti paveicies, ka man ir individuālas nodarbības ar viņu. Mēs strādājam kopā jau vairāk nekā četrus gadus, un viņa vienkārši visu ir mainījusi un padarījusi labāku."
Hataveja arī neslēpj, ka pēc 40 ir vairāk jārūpējas par sevi.
"Es domāju, ka, sasniedzot 40 gadu vecumu, tev ir bijusi iespēja redzēt, kā noteikti lēmumi laika gaitā ir devuši augļus. Tādējādi tu vari izvērtēt, vai vēlies turpināt pieņemt šos lēmumus vai arī vēlies pieņemt jaunus.
Viena no lietām, kas man patīk 40 gadu vecumā, ir tā, ka vairs neļaujos tik ļoti aizrauties. Agrāk es patiešām nesapratu frāzi "Neņem to pārāk nopietni". Tur nav nekādas nopietnības. Katrs pacēlums bija tik augsts, un katrs kritums tik zems. Un tagad es patiešām novērtēju mieru. Tas ir grūti nopelnīts, un es to patiešām novērtēju.
Es nekad neesmu bijusi šajā vecumā. Tāpēc vienkārši, zināt, mēģināsim to izprast. Jūs joprojām nekad nezināt, kas gaida aiz nākamā līkuma."
Filmā "Sātans Pradas brunčos" Anna runā par dažādām sievietēm un, aprakstot skaistas īpašības sieviešu draudzībā, kā pirmo min humoru.
"Es mīlu smieties, un man patīk cilvēki, kas jebkurā situācijā spēj saskatīt kaut ko smieklīgu. Tu vēlies cilvēkus, ar kuriem var svinēt dzīves augšupejas, un cilvēkus, ar kuriem var smieties, pārvarot grūtības. Es meklēju arī cilvēkus, kas ir diskrēti. Es esmu kā seifs. Zini, ko vēl es novērtēju draugā? Cilvēku, kurš tev pateiks, ja tev starp zobiem ir palikusi magoņu sēkliņa."
Hatavejas varone "Sātans Pradas brunčos 2" atgriežas "Chanel" zābakos, bet par to, kas viņai patika pirmajā filmā, kā pirmo min filmēšanas procesu.
"Zinu, ka biju stresā un satraukusies un tā tālāk, bet tā bija viena no visjautrākajām pieredzēm manā dzīvē, pateicoties cilvēkiem, ar kuriem biju kopā.
Emīlija Blanta ir kā sapnis. Stenlijs ir tik smieklīgs un atjautīgs, un Merila… Es viņai neesmu teikusi, cik ļoti viņu apbrīnoju, bet es to daru. Viņa ir cilvēks, ko es apbrīnoju. Cilvēks, kas nosaka, kā tas jādara. Cilvēks, kas vienkārši dzīvo lieliski un nekad neapstājas pie sasniegtā, bet vienmēr cenšas attīstīties kā māksliniece. Viņa ir neticama."
Skatītāji atminas, ka aktrise tērpās pirmajā filmā, par ko Hataveja smejoties tagad saka: "Jau 2006. gadā kostīmu dizainere Patrīcija Fīlda teica savu slaveno frāzi: "Tā nav dokumentālā filma. Nejautājiet, kā mēs dabūjām visus šos apģērbus. Nejautājiet par budžetu. Neiedziļinieties pārāk. Vienkārši izbaudiet to." Cilvēki vienkārši pieņēma, ka Endija Saksa strādāja modes žurnālā un viņai bija atļauts iet skapī un paņemt tik daudz "Chanel" apģērbu.
Mūsdienās skatītāji ir nedaudz zinošāki. Tāpēc mēs izdomājām stāstu, ka Endija, strādājot žurnālā "Runway", iemācījās vienu otru lietu. Un, ceļojot pa pasauli un attīstot savu karjeru kā žurnāliste, viņa apmeklēja daudz patiešām jautru, nomaļu lietoto preču veikalu. Tāpēc viņa jau 20 gadus iepērk lietotas luksusa preces un faktiski ir izveidojusi ļoti stilīgu garderobi."
Hatavejai šis ir ļoti aizņemts gads, bet viņai ir kādi ikdienas rituāli, pie kuriem viņa cenšas pieturēties.
"Man joprojām katru dienu piegādā avīzi, un man ļoti patīk to izšķirstīt. Tāpat es samīļoju mūsu kucēnu, un, visticamāk, atvēlētu laiku, lai piezvanītu saviem mīļajiem, jo es vienmēr skrienu no vienas lietas uz otru. Man ļoti patiktu brokastot kopā ar draugiem. Man ļoti patiktu doties pastaigā, varbūt nedaudz paskatīties veikalu skatlogus, varbūt aiziet uz muzeju. Savās brīvdienās es ļoti daudz klīstu."
Hataveja smaida, kad viņai uzdod jautājumu par to, kā viņas vīrs viņu atbalsta un neslēpj, ka viņš sirsnīgi pasmietos par šo jautājumu.
"Viņš mani atbalsta pilnībā. Šis gads bija īpaši neparasts. Mēs abi zinām, ka, visticamāk, tāds vairs nekad neatkārtosies. Un tas, kā viņš uzņēmās atbildību – es domāju, visos iespējamos veidos – liecina, ka viņš ir neparastākais cilvēks, kādu esmu jebkad satikusi.
Man ir ļoti paveicies, ka viņš ir mans dzīvesbiedrs, ar kuru pavadu savu dzīvi. Ja es to nezināju pirms pagājušā gada, tad tagad es to zinu noteikti, jo absolūti visās lietās viņš vienkārši ir klāt. Viņš visu tur kopā. Es ceru, ka tas neizklausās pēc lielīšanās, bet viņš man ir sapņu partneris.
Viena lieta ir sapņot. Cita lieta ir, ja ir kāds, kas palīdz tos īstenot. Bez sava vīra es noteikti nebūtu spējusi sasniegt to, ko esmu sasniegusi."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
