Novelkam skepses apmetni un dodamies uz "Nameja gredzenu"
17. janvāra vakarā pirmizrādi piedzīvoja viens no gaidītākajiem pēdējo gadu Latvijas kino projektiem – Aigara Graubas režisētā spēlfilma "Nameja gredzens". Filma tika izrādīta vairākos kinoteātros Latvijā, tostarp divās zālēs "Kino Citadele".
Nenoliegšu, pirms tika noskenēta biļete, mani māca neliels skepses vilnis, jo pašam ļoti patīk filmas par un ap vēsturi, tāpēc šķita, vai latviešiem maz pietiek resursu, lai startētu šajā žanrā. Jo īpaši tāpēc, ka gribot negribot mums pasaules pieredze pati saka priekšā, kā vajadzētu būt, un vēstures kino tagad ir topā – "Troņu spēles", "Vikingi" u.c. Uz tā viļņa noteikti tapis arī šis garadarbs, bet pie sevis visu laiku atkārtoju: "Tā nebūs "Debesu valstība", tā nebūs "Debesu valstība"."
"Scape" auditorija bija cilvēku pārpildīta, kas diezgan rūpīgi ievēroja izsludināto pirmizrādes ģērbšanās stilu (black tie). Sākumā, protams, filmas veidotāju uzrunas, patīkamas skatīšanās vēlējumi, un "Nameja gredzens" varēja sākties.
Prieks un reizē posts
Lai gan divi galvenie filmas tēli – Namejs (atveidoja zviedru aktieris Edvins Endre) un Romas pāvesta dēls Makss (brits Džeimss Blūrs) – bija izvēlēti no ārzemju aktieru klāsta, lielāko daļu varoņu tomēr atveidoja pašmāju aktieri. Kā tam arī būtu bijis jābūt.
Nevarēja neievērot, ka lielākajai daļai mūsējo angļu valodas tekstu bija pārrunājuši pāri britu dublieri, kas, jāatzīst, brīžiem nedaudz kaitināja (īpaši, ja zini, kādai balsij būtu jāskan no konkrētās mutes). Ļoti labi saprotu, ka tā ir normāla prakse visā pasaulē, tāpēc nevienā brīdī nevar noliegt, ka pie vainas ir mana kaprīze. Kopumā tomēr izvēlētie latviešu spēlmaņi ar savu darbu tika galā godam.
Īpaši šajā gadījumā jāuzteic Jānis Āmanis (krustnesis, Makša labā roka), Gints Andžāns (Nemeja labākais draugs Sakens), Artūrs Skrastiņš (pāvests), Andris Keišs (Ūlups), kā arī Ivo Martinsons (Nameja labā roka Valdis).
Kopumā filma bija diezgan brutāla ar pieklājīgu skaitu cīņas ainu. Uzreiz jāpiebilst, ka tieši šajās epizodēs nevajadzētu lieki cerēt uz ko grandiozu, kas, protams, nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā jau manis pieminēto salīdzinoši pieticīgo kino lentes budžetu ("Tā nebūs "Debesu valstība", tā nebūs "Debesu valstība"). Asiņu gan netrūkst, tāpēc cilvēkiem ar vājākiem nerviem varētu diezgan bieži nākties piesegt acis.
Drons pavisam noteikti ir mūsdienu operatora glābējs un labākais draugs, kas spilgti redzams arī "Nameja gredzenā", jo ar tā palīdzību skatītājam lieliski tiek parādīts Latvijas dabas skaistums. Meži, purvi, jūras piekraste ir mūsu dabas lepnums un kalpo kā vizītkarte ne tikai filmai, bet arī pašai Latvijai.
Nobeigumā tikai vēlos atbildēt uz jautājumu – vai ir vērts iet uz filmu? Jā! Kaut vai tikai mūzikas dēļ. Šeit melomāniem ir jāspicē ausis, jo Rihards Zaļupe ir paveicis fantastisku darbu. Varbūt pat "Oskara" cienīgu.
