97 gadu vecumā mūžībā devusies skolotāja, dramaturģe un rakstniece Ilze Indrāne

Dzimusi Lazdonas pagasta "Ciskānos" Jāņa Liepiņa un Bertas Jātnieces ģimenē, Ilze sāka rakstīt dzejas, tēlojumus un dzīvē novērotu cilvēku rakstura īpašības. Skolojās Vestienas 6-klasīgajā pamatskolā un Madonas vidusskolā, kur vadījusi skolas literāro žurnālu "Avots".

Vidusskolas gados strādāja rakstāmlietu veikalā pie rotaļlietu izgatavošanas. Vēlāk studēja Rīgas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā un beidza Pedagoģisko klasi pie Madonas vidusskolas, kurā ieguva tiesības skolot 1.–4. klases bērnus.

1946. gadā, pašai tikko atstājot skolas solu, Ilze Indrāne sāka strādāt par skolotāju Mārcienas 7-gadīgajā pamatskolā. Divdesmit gadu vecumā jaunā sieviete tika norīkota par direktori Kusas skolā. Vēlāk strādājusi Praulienas pamatskolā, bija internāta audzinātāja un vadīja skolēnu dramatisko pulciņu. Strādājot par skolotāju, atrasti varoņu prototipi un uzkrājušies skolas dzīves novērojumi, kas vēlāk tika izloloti un atspoguļoti grāmatu lapaspusēs.

1963. gadā grāmatu plauktos nonāca autores pirmais romāns "Lazdu laipa", kas kļuva par vienu no populārākajiem romāniem. Līdz šim brīdim ir izdoti: četri īsprozas krājumi, septiņi romāni, deviņas bērnu grāmatas un četras lugas.

Portālā "Literatura.lv" uzsvērts, ka īpašu atzinību guvuši Indrānes romāni "Lazdu laipa" (1963), "Ūdensnesējs" (1971) un "Zemesvēzi dzirdēt" (1984). Rakstnieces prozu raksturo romantiska pasaules uztvere, poētiski izteiksmes līdzekļi un bagāta valoda.

1975. gadā režisors Ēriks Lācis pēc Ilzes Indrānes romāna "Ūdensnesējs" motīviem Rīgas kinostudijā uzņēma divsēriju televīzijas spēlfilmu "Liktenim spītējot", kurā vienu no galvenajām lomām – Jagnu spēlēja Olga Dreģe.

Ilze Indrāne saņēmusi vairākus goda apbalvojumus, 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls piešķīra Ilzei Indrānei trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Ilzes Indrānes darbos ir atspoguļoti daudzi autobiogrāfiski notikumi. Stāsti sakņojas reālajā dzīvē un turpinās grāmatu lapaspusēs. Šajos stāstos galvenais ir cilvēks, kas dzīvo pats savu dzīvi ar savām alkām, izmisumu un mīlestību, attiecībām ar līdzcilvēkiem, pārdzīvojumiem un darbu "kā galvenais dabas brīnums, kā stiprākais ozols starp ozoliem, lielākais kalns starp kalniem, kā grimstoša sala un peldoša sala".