"Nekad, nekad" – divdesmit gadi kopš dziesmas, kas definēja deviņdesmito gadu paaudzi
Ievadā mazliet par basketbolu. Arī šā sporta veida nezinātāji būs dzirdējuši par vīru vārdā Maikls Džordans, tomēr pieļauju, ka tikai retais šobrīd bez vilcināšanās spētu atcerēties, kas īsti bija Džons Stoktons. Abi izcili atlēti, taču pilnīgi pretstati. Arī deviņdesmitie gadi pašmāju mūzikā asociējas ar tādiem hitiem kā "Man dimantu nav", kas bez ironijas ir izcila popdziesma, tomēr ir skaņdarbi un grupas, kas atstājušas ne mazākus nospiedumus laikā un telpā, kaut arī citi par to eksistenci, iespējams, pat nenojauš. Bez lielas ažiotāžas savu divdesmito gadadienu šajās dienās atzīmē dziesma, kas raksturo veselu paaudzi, un es vēlētos par to parunāt.
Gribētos ticēt, ka ikviens, kurš pievērsies mūzikai, varētu nosaukt dziesmu vai albumu, kas to ir veicinājis. Es labi atceros brīdi, kad LNT raidījumā "Mūzikas stunda" pirmo reizi ieraudzīju "The Satellites" videoklipu dziesmai "Nekad, nekad". Tādā vecumā vēl nav izveidojusies adekvāta spriestspēja, taču ar to bija pietiekami, lai kaut kas "noklikšķētu". Jā, es biju nokavējis vairākus mēnešus pēc singla iznākšanas un vismaz pāris gadus kopš britpopa kulminācijas, taču tas nav svarīgi. Lipīgais ģitāras rifs un četri vēsie čaļi, kuri naktī iet uz "McDonald"s" – tas ir nopietni.
Būdams liels viņu mūzikas "grūpijs", esmu izmantojis izdevību un vairākkārt izprašņājis brāļus Žildes par to, kā pusaudžu vecumā vispār iespējams sarakstīt šādu grāvēju, ko viņi toreiz ēda "maķītī" un vispār – kas notika pēc albuma "Piens" iznākšanas, kad vajadzēja spiest pedāli grīdā un kļūt par lokāla mēroga supergrupu? Esmu pat prasījis Jānim, lai viņš nodungo kādu no albumā neiekļautajām dziesmām. Nē, patiešām. Un te ir tas, ko es uzzināju.
"Nekad, nekad" pašu "satelītu" vidū sākotnēji nemaz netika uztverts kā hits. Dziesmas potenciālu, sarīkojot noklausīšanos mēģinājumā, saskatījuši ierakstu kompānijas "Annemarie Records" cilvēki. 1997. gada 11. februārī grupa ar izdevējiem noslēdza līgumu, un plāns bija visai grandiozs – izdot četrus albumus piecos gados. Sākums liecināja par lielām lietām – "Nekad, nekad" uzreiz iekļuva aktīvā radio rotācijā, tovasar "The Satellites" uzvarēja prestižajā festivālā Liepājas dzintars, un "Piens" joprojām paliek viens no retajiem šāda mūzikas virziena ierakstiem latviešu valodā. Diemžēl – bez turpinājuma.
The Satellites un Fact intervija pēc Lielā dzintara
Strauja popularitāte var būt arī "kaitīga" un gluži kā kroga "Aptieka" marinētās olas, spēj izraisīt spēcīgu pretreakciju. Jau esmu samierinājies, ka laikam nebūs lemts dzirdēt "The Satellites" īsto otro albumu, kas, kā man stāstījis Jānis, ir bijis praktiski gatavs un izklausījies pēc "Placebo". Šobrīd vēl neesmu izlēmis, vai tas ir labi vai slikti, taču skaidrs ir viens – ne visi vēlas būt tādi kā Maikls Džordans un Čikāgas "Bulls". Tāpēc arī Jānis, kurš, starp citu, ir liels basketbola fans, deviņdesmitajos principiāli atbalstīja Džonu Stoktonu un Jūtas "Jazz".
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Apzināti doties pret straumi ir gan neprātība, gan skaista privilēģija. Sadedzināt jau pabeigta ieraksta lenti un skarbi (cits teiktu – rupji) publiskajā telpā uzbrukt pašmāju mūzikas elitei, kā arī konkurentiem – "The Satellites" vietējā "scēnā" ienāca ar "Oasis" vērienu, kuram vairums nebija gatavi vai nepamanīja, ka aiz bravūras stāv vienkārši džeki. Tieši pateicoties tam, es joprojām ticu, ka arī Liams Galahers sirdī ir ļoti patīkams cilvēks. Galu galā, viņš taču piekrita nofotografēties ar Lauri Reiniku.
