Pēc divu mēnešu piemiņas ceļa režisors Jānis Streičs guldīts zemes klēpī dzimtajos Preiļos

"Vakar noslēdzās mūsu divu mēnešu svētceļojums tēva nāvē. Tas bija ceļš, kurā daudz ko apjēdzām, izjutām un sapratām. Ceļš, kurā gājām tēvam pakaļ, ļaujoties viņa garam, viņa zīmēm, viņa vestajam virzienam. Šī ceļa pēdējais galapunkts tagad ir Preiļos, Petrausku kapos," sociālajos tīklos raksta režisora meita Viktorija Streiča.

"Vakar Lietuvā bija Mātes diena. Tas šķiet simboliski: tēvs atgriezās mātes Latgales klēpī, blakus savai mammai Olgai un vecmāmiņai Veronikai," par simbolisko dienu raksta Viktorija Streiča, kura no sirds pasakās visiem par bezgalīgo mīlestību, palīdzību, klātbūtni un cilvēcību, ko ģimene saņēma šajā laikā.

"Taču, kā tētis mēdza teikt, jāpateicas nevis ar vārdiem, bet ar darbiem. Darbi sekos," raksta režisora meita.

View this post on Instagram

Jānis Streičs – kino un teātra režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks, gleznotājs un vienkārši sirdssilts un sirsnīgs cilvēks mūžībā devās 5. martā 89 gadu vecumā.

8. martā Lietuvā no viņa atvadījās šaurā ģimenes lokā, mierā un ieturot visas senās katoļu tradīcijas.

Latvijā atvadas no tautā mīlētā režisora notika 22. martā Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē.

Kinorežisors un scenārists Jānis Streičs dzimis 1936. gadā. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos. Pamatizglītību ieguvis Rušonas pagasta Gailīšu pamatskolā, absolvējis Rēzeknes pedagoģisko skolu (1955), strādājis par skolotāju un darbojies amatierteātrī; padomju armijā dienējis Krievijā, Voroņežas apgabalā. Pēc dienesta devies uz Rīgu un 1959. gada vēlā rudenī jau pēc eksāmeniem uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā.

1963. gadā pēc studiju beigšanas pedagogs un kinorežisors Aleksandrs Leimanis piedāvā savam audzēknim režisora asistenta darbu filmā Cielaviņas armija (1964), drīz Jānis Streičs kļūst par otro režisoru Aleksandra Leimaņa filmā "Tobago" maina kursu (1965), bet 1967. gadā pirmizrādi piedzīvo jaunā režisora debijas spēlfilma "Kapteiņa Enriko pulkstenis". Šīs filmas līdzrežisors, tāpat kā nākamajā filmā "Līvsalas zēni" (1969), ir Jāņa Streiča kursabiedrs Ēriks Lācis.

Pirmā patstāvīgā Jāņa Streiča kinorežija ir filma "Šauj manā vietā!" (1970), šajā filmā viņš pats arī spēlējis mācītāja – tēva Arsēnija lomu. Jāņa Streiča filmogrāfijā ir vēl vairākas kinolomas – pedagogs Dūms Oļģerta Dunkera filmā Cāļus skaita rudenī (1973), direktors Kalsons Oļģerta Dunkera filmā Vīrietis labākajos gados (1977), arī divas lomas paša režisētās filmās – Autors filmā Teātris (1978) un mācītājs filmā Cilvēka bērns (1991). Jānis Streičs vienmēr aktīvi piedalījies savu filmu scenāriju tapšanā, bijis scenārija līdzautors arī Dzidras Ritenbergas filmai Šīs bīstamās balkona durvis (1976), bet pats rakstījis scenārijus septiņām savām filmām, ieskaitot pagaidām jaunāko filmu Rūdolfa mantojums (2010).

Pavisam Jānis Streičs uzņēmis 22 spēlfilmas, viņš ir daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts – saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā u. c. Streiča režisētā filma Cilvēka bērns saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā, galveno balvu Maskavas kinofestivālā Otrā pirmizrāde (1993) u. c. Režisors arī saņēmis Vatikāna prēmiju Beato Angelico per L’Europa, viņš ir pirmais no Latvijas, kam piešķirts šis pagodinājums. Zīmīgi arī, ka Vissavienības kinoražošanas sistēmā tikai diviem Latvijas mākslas filmu režisoriem tika piešķirta augstākā kinorežisora inscenētāja profesionālā kategorija un apmaksas grupa; tie bija Aloizs Brenčs un Jānis Streičs.

1998. gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. 2006. gadā, kad Jānis Streičs svinēja 70. jubileju, Rīgas Kinomuzejā tika atklāta apjomīga izstāde Jāņa Streiča mistērijas, kinoteātrī Rīga notika režisora filmu retrospektīva, apgādā MicRec iznāca jubilejas CD Jānis Streičs. Mūzika no kinofilmām. Streičs ir arī talantīgs rakstnieks, visspilgtāk šo faktu apliecina 2006. gada rudenī iznākusī grāmata Lāga dvēseļu straumē – stāsti par kinogaitās satiktām un iepazītām personībām – un 1991. Tas garais cilvēkbērna gads (2012), grāmata par laiku, kad tapa filma Cilvēka bērns. Kopš aktīvās kinodarbības beigām Jānis Streičs dzīvoja Lietuvā, pievērsās aktīvai sabiedriskai darbībai un gleznošanai, piedalījās izstādēs kurās bija attēlotas paša gleznotās Latvijas ainavas eļļas glezniecības tehnikā.

2016. gadā Jānim Streičam apritēja 80, un Nacionālais Kino centrs kopā ar Rīgas Kino muzeju pasludināja to par Jāņa Streiča kino gadu, kura laikā visā Latvijā notika dažādi ar jubilāru saistīti pasākumi; gada noslēgumā iznāca kinokritiķes Dairas Āboliņas grāmata Jāņa Streiča maģiskais reālisms. 22 filmas (apgāds Dienas Grāmata).

Arī 2026. gadā, atzīmējot Jāņa Streiča 90. jubileju, Latvijas kinovidē plānoti dažādi godināšanas pasākumi, un tuvākais no tiem bija jau iepriekš ieplānots – spēlfilmas Likteņdzirnas (1997) seanss kinoteātrī Splendid Palace 11. martā, kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt ietvaros.