Kas tur slēpjas apakšā? Kinorežisors Uģis Olte par jauno filmu un koncertu Mežaparkā
Viņa kino valoda ir klātesoša daudzās dimensijās – videoklipos, spēlfimās, dokumentālajā kino. Savus darbus pats gan nevērtē, bet ļauj to darīt saviem dēliem, kas liek visai teicamas atzīmes. Viņš ir pazīstams ar savu spēlfilmu "Upurga", kā arī ir grupas "Instrumenti" dažu dziesmu videoklipu autors.
Kinorežisors Uģis Olte šoreiz veidos dokumentālu filmu par mūziķu attiecībām ar dziesmām, kuras skanēs Otrajā Latvijas Mūzikas lielajā koncertā. Viņš šo dziesmu izlasi sauc par "mūsu ideālo kolektīvo pleilisti", taču viņa mērķis būs rakties dziļāk un noskaidrot, kā šīs dziesmas ir saistītas ar nozīmīgiem dzīves notikumiem, piemēram, vai, kāda no dziesmām skanējusi izlaidumā, ballītē vai varbūt fonā pie pirmā skūpsta.
Uģis par pagātnes un tagadnes simbiozi intervijā "tv3.lv" saka ļoti simboliskus vārdus: . "Tas ir baigi svarīgi, ka mēs neēdam pagātnes konservus, bet izmantojam pagātni kā augsni."
Sarunā Uģis Olte stāsta par lielā koncerta filmas ideju, mūzikas videoklipu veidošanu, grupas "Jumprava" ietekmi, un to, kā filmu veidošana stiprina attiecības ģimenē.
Kas slēpjas "apakšā dziesmām"?
Uģis Olte raksturo, ka dokumentālās filmas galvenais uzdevums ir noskaidrot, ko mūziķiem nozīmē šīs, nu jau pārlaicīgās un leģendārās, dziesmas. Zelta krējums ir nosmelts un salikts vienā koncertā, tās ir dziesmas, kuras pašiem cilvēkiem ir bijušas svarīgas un nozīmīgas dažādos dzīves posmos. Pats Uģis fantazē, ka varbūt pie kādas no dziesmām ballē pusaudžu gados noticis pirmais skūpsts, vai varbūt dziesma skanēja pa radio tad, kad pienāca milēniums. Uģis Olte grib noskaidrot dziesmu personiskās saites ar cilvēkiem.
"Mums katram ir attiecības ar mūziku. Piemēram, šī dziesma skanēja manā izlaidumā, vai šo dziesmu es atceros, ka tā vienmēr skanēja viesībās bērnībā. Ir attiecību stāsti, kuri veidojas ar mūziku. Mani interesē, kādi ir mūziķu attiecību stāsti ar tām dziesmām, kuras viņi izpilda."
Kā piemēru viņš min stāstu, ko viņam nodevis mūziķi Reinis Sējāns par grupas "Linga" dziesmu "Nāc dejot".
"Reinis stāstīja, ka viņam tā dziesmas enerģija bija prātā. Kad visi centās būt godīgi, tad tā bija grupa, kas varēja atļauties būt izspūruši, iesvīduši un saplēstos kreklos. Kaut kas no tās enerģijas varbūt pat arī šim laikam jau atkal varbūt nedaudz pietrūkst."
Enerģiju nesa ne tikai pati dziesma, bet arī tās videoklips. Uģis, pārskatot, oriģinālās dziesmas videoklipu stāsta, ka tas, kas mums varbūt vairs neskaitās provokatīvs, tajā laikā bija diezgan dumpiniecisks.
"Tur bija milicis, kas padomju laikā bija biedējošais tēls, kuram parādoties, visi uzreiz iztaisnoja muguras, centās uzvesties labāk. Tas milicis tajā klipā dejo. Doma laukumā ir tusiņš, kas mūsdienās nav baigais notikums, bet tam laikam, tas attēls bija ar lielu vitalitātes devu."
Par mūziku, kas ieadīta pamatos
No māksliniekiem, kuri šogad uzstāsies Latvijas lielās mūzikas koncertā, Uģis Olte spilgti atminas grupu "Jumprava". Šī grupa ir kļuvusi nu jau par mūžīgu leģendu Latvijas mūzikas ainavā. Uģis stāsta, ka tā ir bijusi ieadīta viņa bērnībā un jau neatdalāmi saplūdusi ar atmiņām.
"Man ir divi vecākie brāļi, kuri daudz klausījās "Jumpravu". Mans vidējais brālis vienmēr spēlēja to gaisa sintezatoru, tad, kad sākās "Ziemeļmeita". Man likās tik jocīgi vārdi, tik spēcīgas melodijas."
Asociācijas par "Jumpravu" Uģim ir radušās ziemā pie malkas šķūnīša. Kopš tā brīža pašam ir pagājuši 40 gadi, tāpēc pats sev jautā, vai grupa vēl joprojām var dot to milzīgo enerģiju.
Es varu teikt, ka "Jumprava" dzīvo manās bērnības atmiņās pie malkas šķūnīša ziemā, kad ir sasnigušas milzīgas kupenas, un mēs rokam tajās kupenās tuneļus kā bērni. Tur blakām tām atmiņām glabājas "Jumprava". Sakarā ar Aigaru Graubi es varu garantēt, ka viņš mūždien būs rokstārs. Enerģijas kamols, kurš var starot ārā.
Arī pašiem skatītājiem koncerta laikā radīsies asociācijas ar dziesmām, ko izpildīs mūziķi. Kāds atcerēsies dumpiniecisko jaunību, kāds spilgtākos dzīves posmus. Uģis stāsta, ka koncerta ideja ir ļoti jaudīga, jo visu milzīgo enerģijas lādiņu ieliks vienā vakarā. Viņš atminas arī iepriekšējo koncertu, kas bija veltīts Raimonda Paula mūzikai. Pats Uģis Olte ir bijis pārsteigts, cik cieši šī mūzika ir ieadīta mūsu pamatos.
"Iekšēji Raimonda Paula mūziku biju vainojis pie tā, ka mums ilgi nebija īsts rokenrols, jo Pauls bija tik klātesošs. Es arī zinu, ka padomju laikā, lai tu varētu publiski uzstāties, bija jāiziet kontroles skates, kas ir totālā pretrunā ar to brīvības garu, kas rokenrolam piemīt. Tagad to visu skatoties, es biju uz pārsteigts par to, cik sens tas Raimonds Pauls ir, cik viņa mūzika ir ieadīta visos mūsu pamatos, kā arī tajā, cik viņš ir bijis daudzveidīgs."
Daudzas no dziesmām skanēs citādās interpretācijās, bet Uģis par to nebūt nav skeptisks, un tikai atbalsta to, ka pagātni mēs izmantojam kā augsni kaut kam jaunam.
"Ja tu pagātni lieto kā augsni, kurā satrūd, tad tas trūds baro jaunas lietas. Viņas vienkārši aug no tās augsnes. Piemēram, var just, ka grupa "Instrumenti" pēdējos albūmos ir ņēmuši kā no tādas augsnes, kaut kādus sintezatoru tembrus, kas skan, tā kā mūsu bērnības naivā popmūzika. Viņi ir paņēmuši šo skanējumu un ietērpuši to citādi – tas neizklausās banāli."
Tas ir baigi svarīgi, ka mēs neēdam pagātnes konservus, bet izmantojam pagātni kā augsni.
Mūzikas un kino attiecības
Uģim Oltem ir pieredze veidot ne tikai kino, bet arī mūzikas videoklipus. Pats atminas, ka Latvijā videoklipi sāka parādīties astoņdesmitajos gados, kur liela ietekme bija Jānim Rušeniekam, Fredim jeb Andrim Freidenfeldam, Dainim Kļavai, kā arī režisoram Igoram Lingai.
"Iespējams TV ēterā bija bads pēc kaut kā forša. Nebija iestājušies vēl tie drausmīgie komercijas patēriņa likumi. Toreiz tiem videoklipiem vienkārši bija vieta. Es atceros, ka bija raidījumi, kuriem beigās vienkārši parādīja mūzikas videoklipu. Tāpēc cilvēki tos daudz arī redzēja. Toreiz uz tiem varēja uzrauties netīšāk."
Daudzus vecos videoklipus Uģis Olte ir izmantojis kā augsni, no kuras pakampt iedvesmu.
Ļoti spilgti atceros, ka grupai "Jauns Mēness" bija klips dziesmai "Piekūns skrien debesīs". Tajā bija kara noskaņa – skaistas medmāsas, palagi plīvo. Es arī labi atceros "Jumpravas" klipus. Dziesmai "Pa vējam" bija šausmīgi seksīgs kadrs, kad Grāvers sagrieza pirkstu un viesmīle nolaizīja asinis. Man tas likās ļoti spēcīgs attēls.
Viņš ir veidojis arī dažus grupas "Instrumenti" videoklipus, no kuriem dārgākais un garākais ir bijis dziesmai "King of the wild things". Lai vispār izveidotu videoklipu, Uģis stāsta, ka galvenais ir atbildes reakcija un, ja tās nav, tad nākas atteikt mūziķiem.
"Tu klausies to dziesmu un gaidi, kad tev atnāks kaut kāda atbildes reakcija. Principā mūzikas videoklips ir kino veidotāju reakcija uz dziesmu, tas nav kaut kas, kas ir radies reizē. Ideālajā gadījumā, ja dzirdēs dziesmu, tad uzreiz rādīsies tie kadri.
Man ir bijis tā, ka es grupām atsaku. Ja es noklausos to dziesmu, un tā manī neko neizraisa, tad es atsaku. Man liekas normāla lieta priekš mākslinieciskas sajūtas – tu nevari apkalpot dziesmu kā amatnieks."
Tas nenozīmē, ka dziesma ir slikta, ja tā tevī neko neizraisa. Bieži mūziķi šo ņem ļaunā. Otrreiz vairs nenāk piedāvāties.
Sadarbība var notikt arī mūziķim ar kinoveidotāju, kā piemērs ir Reiņa Sējāna veidotā mūzika Uģa Oltes filmai "Upurga". Skaņa viņa izpratnē ir ļoti nozīmīga kino pasaulē, jo var ļoti ietekmēt skatītāju un piekļūt tā kodolam.
"Mūsdienās ir grūtāk atšķirt, kur ir trokšņu noformējums, kur sākas mūzika. Tā noteikti ir buldozers, kas iestumj to skatītāju tur, kur tu gribi, lai viņš atrastos. "Upurgai" mūziku komponēja Reinis Sējāns. Tur arī mēs centāmies veidot mūziku tā, ka tu nesaprati, vai vējš gaudo, vai tā ir bezapziņas skaņa, kas nāk no mūzikas instrumenta. Tur viņš varēja arī atļauties runāt tumšākā valodā, ko grupa "Instrumenti" daudz retāk tagad atļaujas."
Runājot par kino, Uģis Latvijā grib redzēt lielāku atbalstu filmām, kas nav par pagātni un vēsturi. Viņš uzskata, ka tagadnes stāsti arī ir būtiski.
"Kaut kā ļoti ilgstoši bija iegājies, ka ļoti daudzas filmas, kas top ar valsts atbalstu, ir ar šo te viegli propagandisko funkciju. Atgādināt, kā tad mums ir gājis, cik mēs esam uzvedušies varonīgi vai gļēvi. Kur tad mums ir stāsti, kas notiek tagad, kur mēs varam ieraudzīt to spoguli? Tomēr tagad filmas, kas ir par mūsdienām, būs vairāk. "Nemierīgie prāti", "Māsas" – tās ir filmas, kurās tu redzi, kā šo vietu cilvēki sajūt tagad, nevis no stāstiem par pagātni."
Ko ģimene saka par paša filmām?
Kad iznāca Uģa Oltes spēlfilma "Upurga" jaunākajam dēlam bija 11 gadi, bet vecākajam 15 gadi. Vecākais dēls par pārsteigumu Uģim filmai bija devis teicamu vērtējumu.
"Vecākajam dēlam bija 15. Viņš ir ļoti nopietns cilvēks. Es viņam prasīju: "Kādu atzīmi tu liksi tai filmai?" Pusaudži jau pret vecākiem nevar tā akceptējoši reaģēt, bet viņš ielika 9. Viņam patīk tās lietas, kas tur ir rādītas, viņam patīk tā justies, tie gēni."
Man liekas baigi svarīgi, ja tu esi tēvs un taisi filmas. Ja tavi bērni uz tām nereaģēs, tad tur kaut kas nav pareizi.
Arī sieva ir svarīgs Uģa domubiedrs un palīgs filmu veidošanā. Viņš domā, ka kopīga aizraušanās, ir vēl viens attiecību veids, kas noteikti tās uzlabo.
"Kopā kaut ko darīt ir baigā svētība, jo tas ir vēl viens attiecību veids. Tev ir sadzīve, jutekliskās lietas un radošais, ko vari darīt kopā. Kopā darot, tu vairāk uzzini par viņa dvēseli. Filmu taisīšana ir tas, ka tu mērķtiecīgi mēģini noformulēt savas jušanas, mēģini tās padarīt par ražošanas plānu, īstenot viņu. Tad montāžā un visos procesos pārvērst atkal par jušanas lietām. Tajā brīdī, kad tu to savu bezapziņu un fantāziju ņem ārā un mēģini pārvērst par lietišķi aprakstāmu, cilvēki atklājas. Uzzini, kas viņos ir, kā viņi reaģē uz tavu jušanu. Daudzas neizrunājamas lietas atklājas."
Kino veidošanu viņš pats dēvē par atkarību izraisošu padarīšanu.
"Filmēt kino, tas ir superīgākais process pasaulē. Tu to dari jau kopā ar cilvēku baru, kas jau ir izlase. Viņi ir kaut ko iemācījušies, lai varētu būt tiesīgi piedalīties tajā procesā. Tu viņus iepazīsti tā, kā tu nevienu cilvēku neiepazīsi citās situācijās. Baigā atkarību izraisoša padarīšana."
Uģim Oltem pēc spēlfilmas "Upurga" ir jau citas idejas, ko realizēt kino. Viņš stāsta par divām filmām, kuras jau ir tapšanas stadijā.
"Ir viens stāsts, ko mēs uzrakstījām kopā ar manu sievu un daudzu darbu līdzautori Lāsmu. Tas ir stāst par diviem pusaudžiem deviņdesmito gadu sākumā Latvijā, kad atnāk lielā brīvība, arī tā lielā seksuālā brīvība, kas atnāca, kad krita dzelzs priekškars. Pilnais melnraksts jau izdarīts. Sākumā domājām, ka tā būs animācijas filma, bet tagad mēģinām to pataisīt par aktierfilmu. Otra ideja ir tuvāk "Upurgai", par kādu mazpilsētu pie ezera, kurā sāk notikt dīvainas lietas. Es zinu ko gribu teikt, bet krāju pierakstus blociņā, lai to stāstu apjaustu."
Uģim Oltem ir daudz radošo ideju, un viena no tām būs arī filma par Latvijas Lielās mūzikas koncertu. Viņš mēģinās noskaidrot, kas slēpjas apakšā leģendārajam mūzikas zelta fondam, intervējot mūziķus, tomēr arī koncerta skatītāji un apmeklētāji var pakavēties atmiņās par svarīgiem dzīves notikumiem, ar kuriem saistās šīs dziesmas.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
