"Pasargājiet bērnus no šīs brīnumskolotājas!" Mūzikas stundas Preiļos daudziem ir pamatīgs bieds

Mūsdienās mēs bērniem sakām, ka viņi ir īpaši, ka viņi var dabūt visu dzīvē , ko vien vēlas, jo viņi vienkārši to grib. Mūsdienās liekas, ka daži bērni dabū augstākas atzīmes, jo vecāki pasūdzas skolotājam, ka tas nav godīgi. Tagad mums dod dalības medaļas pat cilvēkam ,kurš ir pēdējais kādā sacensībā/ reitingā. Tas nosit uzvaras vērtību cilvēkiem ,kuri reāli cīnījās par kādu vietu vai atzīmi. Agrāk bērni jutās apkaunoti, ka ir pēdējie un tas motivēja viņus uzlabot sevi, izanalizēt , kur ir manas problēmas, lai vēlāk es to noteikto prasmi labi apgūtu. Tad bērni pabeidz skolu, atrod darbu un instanti saprot, ka viņi vairāk nav nekādi īpašie. Viņiem parādās striktas prasības, ja neizdari, tad uz tavām rokām ir liktenis vai paliks tev tas darbs vai nē. Savs uzskats par sevi mainās, tas bērns jūtas zemāks visā, viņš nevar atrast vietu sev pasaulē. Nav vairāk tās stingrās rokas, tagad ir sjusji pusji ar bērnu, palaidības bieži vien tiek ignorētas. Ja es tagad eju pa skolas gaiteni un dzirdu kā tie bērni lamājas, man bijis pat gadījums, kad tas bērns pieiet un kaut ko sāk māžoties manā priekšā ar lamuvārdiem- uznāk riebums skatoties. Ir lieliski bērni ar vecākiem, bet liekas, ka ir tādi vecāki, kuri sēž dienām mājās, neko diži nav ko darīt kā vien pucināt savu bērnu. Lūdzams, aizdomājieties no sākuma par audzināšanas metodēm , tad par vidi un tam ko rakstāt.

Jūsu imbecilitātes līmenis ir nenormāli augsts.

Lūk, šis komentārs ir apliecinājums tam, ka pat vecāki nedrīkst izteikt savu viedokli, kur nu vēl bērns. Visiem jādomā vienādi kā padomju laikos.

Mīļā vecmāmiņ, vajag pašai savu vārdu norādīt, pirms citiem klupt vispār ne par tēmu, un nez kādu piemēru rādiet saviem 6 mazbērniem - skumīgi, jo aizstāvību pie jums jau nu viņi neatradīs.