Senās Romas impērijas "pēdas" mūsdienu pasaulē

2022. gada septembrī zviedru blogere Saskija Korta vietnē "Instagram" publicēja ierakstu, piedāvājot savām daiļā dzimuma sekotājām pajautāt saviem partneriem, cik bieži viņi ikdienā domā par Romas impēriju. Atbildes bija pārsteidzošas, proti, vīrieši, tostarp arī slavenības, atzinās, ka domas par Romas impēriju viņus piemeklē bieži. Daži domā par Romas impēriju pat vairākas reizes dienā!

Jāpiebilst, ka Kortas ieraksts sākotnēji kļuva ļoti populārs viņas dzimtajā Zviedrijā, pēc gada – arī pārējā pasaulē. Proti, vien "TikTok" ierakstiem par "Romas impērijas" trendu bija vairāki miljoni skatījumu.

Romas impērijas popularitāti vīriešu vidū veicināja arī daudzi Holivudas grāvēji, piemēram, "Gladiators", taču, saprotams, ka tur rādītais vismaz daļēji ir scenāristu fantāzijas. Savukārt tiem, kas vēlas uzzināt, kādi ir jaunāki zinātnieku un arheologu atklājumi par Romas impēriju, kanāls "National Geographic" piedāvā raidījumu ciklu "Romas zudušie dārgumi". Pirms pirmizrādes ir iespēja izdomāties par Romas impērijas devumu cilvēcei!

Ceļi un satiksme

Lai nodrošinātu savas plašās teritorijas efektīvu pārvaldību, romieši uzbūvēja modernāko ceļu sistēmu, kādu senā pasaule jebkad bija redzējusi. Seno romiešu asfaltēto ceļu tīkls sasniedza teju 90 tūkstošus kilometrus visā bijušās impērijas teritorijā. Romieši ierīkoja ceļus savām tirdzniecības un militārajām vajadzībām Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijā. To aprises ir redzamas arī mūsdienās, jo tie ir daudzu mūsdienu ceļu pamatā.

Šā gada novembra sākumā Skotijā tika atrasts 2000 gadus vecs seno romiešu uzbūvēts ceļš, kas pēc impērijas sabrukuma tika pamests likteņa varā. Tiek lēsts, ka savulaik tas ir bija vissvarīgākais ceļš Skotijas vēsturē. Bruģēto ceļu uzbūvēja ģenerāļa Jūlija Agrikolas vadītā romiešu armija mūsu ēras 1. gadsimtā.

To gadsimtiem ilgi izmantoja Skotijas un Anglijas karaļi, tostarp reālais Viljama Šekspīra lugā aprakstītais Skotijas karalis Makbets, kā arī Viljams Iekarotājs, Anglijas karalis Henrijs VIII un slavenais karavadonis Olivers Kromvels.

Romieši prata izrēķināt optimālo attālumu starp ratu riteņiem un būvēja atbilstoša platuma ceļus. Mūsdienās tie daudzviet atbilst dzelzceļa sliežu platumam, jo 19. gadsimtā pirmās tvaika lokomotīves testēja uz trasēm, ko bija būvējuši romieši.

Romieši savus ceļus bieži pārvaldīja līdzīgi mūsdienu automaģistrālēm. Akmens marķieri un zīmes informēja ceļotājus par attālumu līdz galamērķim, savukārt īpašie karavīru sastāvi darbojās kā sava veida "ceļu policija".

Māksla un arhitektūra

Senajiem romiešiem neapšaubāmi ir bijusi milzīga ietekme uz mākslu un arhitektūru. Romiešu atstātās "pēdas" var atrast teju visā Rietumu kultūrā. Lai gan pašus romiešus ļoti ietekmēja Senā Grieķija, viņi spēja uzlabot daudzus no grieķiem aizgūtos izgudrojumus.

Proti, viņi turpināja izmantot kolonnas, taču romiešu būvētājās ēkās to forma kļuva dekoratīvāka un mazāk strukturāla. Senie romieši radīja izliektus jumtus un liela mēroga arkas, kas spēja izturēt lielāku svaru nekā grieķu izmantotās balstu un siju konstrukcijas.

Šīs arkas kalpoja par pamatu masīvajiem tiltiem un akveduktiem, ko romieši būvēja savas plašās impērijas teritorijā. Izklaides mīlošie senie cilvēki cēla arī vērienīgus amfiteātrus, tostarp Kolizeju. Mūsdienās redzamie sporta stadioni ar to ovālajām formām un daudzpakāpju sēdvietām "izauguši" no romiešu izstrādātās pamatidejas.

Kolizeja arkas tika izgatavotas no cementa, kas ir ārkārtīgi spēcīgs celtniecības materiāls, ko romieši radīja no tā, kas viņiem bija pa rokai – vulkāniskajiem pelniem un vulkāniskajiem iežiem. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka šo pelnu izmantošana ir iemesls, kāpēc tādas struktūras kā Kolizejs joprojām pastāv.

Romiešu zemūdens celtnes izrādījās vēl izturīgākas. Jūras ūdens, reaģējot ar vulkāniskajiem pelniem, radīja kristālus, kas aizpildīja betona plaisas. Mūsdienu celtniekiem betons ir jāpastiprina ar tēraudu, lai iegūtu tādu pašu izturību. Tāpēc mūsdienās zinātnieki padziļināti pēta romiešu betonu, cerot kādreiz atklāt seno celtnieku slepenās "receptes" sastāvdaļas.

Romieši savas statujas kala no marmora, pieminot dievus, slavenus karavadoņus un citus ievērojamus cilvēkus par izciliem sasniegumiem. Šī perioda skulptūras mēs vēl joprojām varam apbrīnot muzejos visā pasaulē.

Likumdošanas sistēma un pirmās avīzes

Pavēste, "pro bono" jeb "bez atlīdzības", zvērests — visi šie un daudzi citi termini nāk no romiešu tiesību sistēmas, kas gadsimtiem ilgi dominēja Rietumu tiesībās un valdībā. Tiesību sistēma ir kalpojusi par pamatu daudzu valstu tieslietu sistēmām, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un lielai daļai Eiropas. Mūsdienās tiesu procesi daudzās valstīs ir veidoti pēc romiešu tiesu līdzības.

Piemēram, Senajā Romā sākumā, līdzīgi kā šodien, notika iepriekšēja lietas izskatīšana, kurā maģistrāts lēma, vai ir pamats tālākai iztiesāšanai. Ja tāds bija, kāds prominents Romas pilsonis varēja izskatīt lietu, izvērtējot liecinieku teikto, kā arī iesniegtos pierādījumus.

Senajā Romā bija arī sava sociālā sistēma ar pasākumiem, kas subsidēja, piemēram, pārtikas iegādi, izglītību un citādi palīdzēja trūcīgajiem iedzīvotājiem. Šādas tiesību programmas ir datētas ar 122. gadu pirms mūsu ēras. Tolaik ieviesa "lex frumentaria" jeb likumu, kas lika Romas valdībai piegādāt saviem pilsoņiem lētus graudus.

Senajiem romiešiem bija arī agrīnās avīzes, kas pazīstamas kā "Acta Diurna" jeb "ikdienas darbi". Tās bija metāla vai akmens plāksnes, kuras izlika vietās ar intensīvu satiksmi, piemēram, Romas forumā.

Tās galvenokārt izmantoja, lai izplatītu tekstus, kuros sīki izklāstīti militārie, juridiskie un civilie jautājumi. Tiek uzskatīts, ka "Acta Diurna" pirmo reizi parādījās ap 131. gadu p.m.ē. un parasti ietvēra informāciju par romiešu militārajām uzvarām, spēļu un gladiatoru cīņu sarakstus, dzimšanas un nāves paziņojumus un pat stāstus par cilvēkiem.

Savukārt citā agrīnā avīzē, "Acta Senatus", tika detalizēti aprakstīts Romas senāta process. Jāsaka, ka "Acta Senatus" tika liegti plašākai sabiedrībai līdz 59. gadam p.m.ē., kad imperators Jūlijs Cēzars (100. gads p.m.ē. – 44. gads p.m.ē.) lika tos publicēt kā daļu no daudzajām reformām, ko viņš ieviesa savas valdīšanas laikā.

Sabiedriskās labierīcības

Sabiedriskās tualetes jeb "latrinae" Senajā Romā bija ievērojams sava laika sasniegums. Tās bija tīras, darbojās efektīvi un bija pieejamas visiem sabiedrības slāņiem. Tas bija tiem laikiem augstākais inženierijas un sanitārijas sasniegums. Tualetes bija plašas, labi vēdināmas telpas, kurās bija soliņi ar caurumiem. Caurumi bija virs kanāla, kurā plūda ūdens un kurā nonāca izkārnījumi. Jāsaka, ka starp caurumiem nebija starpsienu, tāpēc apmeklētāji sēdēja plecu pie pleca. Lielākā sabiedriskā tualete Romā bija "Latrinae Publicae", kuru vienlaikus varēja izmantot līdz 2000 cilvēku.

Jāpiebilst, ka publiskās tualetes izmantoja visu kategoriju romieši, sākot no bagātajiem un varenajiem līdz vergiem. Tā bija vieta, kur socializēties un apmainīties ar jaunumiem, kā arī, protams, nokārtot dabiskās vajadzības. Sabiedriskās tualetes atradās visā pilsētā, tirgos, pirtīs un citur.

Romas vadītāji ļoti rūpējās, lai uzturētu sabiedriskās tualetes iespējami labākā kārtībā. Proti, tās tika regulāri tīrītas un dezinficētas. Bija arī dežuranti, kas palīdzēja uzturēt kārtību un nodrošināt pareizu tualetes izmantošanu.

Romas imperators Vespasiāns (m.ē. 9–m.ē. 79) iegāja vēsturē ar teicienu, ka nauda nesmird. Pie tā viņš nonāca, kad meklēja veidus, kā papildināt sava priekšteča, imperatora Nerona, teju izputināto Romas kasi. Tā Vespasiāns ieviesa jaunu nodokli – par urīnu.

Tā kā nodeva bija jāmaksā visiem, nevienam šis jauninājums nepatika, tostarp imperatora dēlam Titum. Leģenda vēsta, lai pierādītu, ka nauda, kas iekasēta par urīnu ne ar ko neatšķiras, Vespasiāns lika dēlam paostīt sauju ar monētām. Viņš jautāja dēlam, vai tā smirdot. Tieši tā esot radusies slavenā frāze "nauda nesmird". Jāpiebilst, ka lielā mērā pateicoties "urīna nodoklim" Vespasiāns valsts kasi atstāja pilnu ar naudu.

Romas zudušos dārgumus meklējot

Arheoloģes, kas pēta Senās Romas vēsturi, izdarīja pārsteidzošo atklājumu, atrodot imperatora Nerona zudušā amfiteātra paliekas. Proti, kā izrādījās, pavisam netālu no Vatikāna, zem topošās viesnīcas gadsimtiem ilgi bija paslēpta pēc bēdīgi slavenā valdnieka pavēles uzceltā ēka.

Savukārt Sicīlijas piekrastē pētnieces ar ūdenslīdēju, zemūdens robotu un ceļamkrāna palīdzību izcēla sen zaudēta kaujas kuģa vraka paliekas.

Arheoloģes uzsāka arī jaunus izrakumus Pompejos, lai atklātu to cilvēku stāstus, kas tur dzīvoja un mira. Viņas stājās pretī laikam, dodoties neticami šaurajos tuneļos zem Pompeju centrālās pirts, atrodot upurēšanas galvaskausus, jaunus pavedienus no brīnumaini bagāta atbrīvota verga kapa un pat mumificētu ķermeni.

Neskatoties uz vairāk nekā 200 gadu ilgiem izrakumiem, Pompejos joprojām atrod arvien jaunus priekšmetus, telpas, mājas un pat ielas. Piemēram, šovasar tika atklāta virtuves svētnīca, ko rotā čūskas, maizes ceptuve, kā arī cilvēku skeleti, izsmalcinātas freskas un attēls, kurā uzzīmēts ēdiens, kas līdzīgs picai. Kaut zinātnieki skaidro, ka tā tomēr nevar būt pica, jo divas klasiskās neapoliešu picas receptes sastāvdaļas – tomāti un mocarellas siers – mūsu ēras pirmajā gadsimtā Itālijā vēl nebija pieejami.

Joprojām ik pa laikam tiek atrakti arī cilvēku skeleti. Viens no nesenākajiem šāda veida atklājumiem ir sievietes, vīrieša un bērna kauli. Visticamāk, tā bija ģimene, kas meklēja patvērumu uz ēkas kāpnēm Vezuva izvirduma laikā.

Jāpiebilst, ka šobrīd Pompeji, kas bija viena no lielākajām cilvēces traģēdijas vietām, ir ne tikai arheoloģisku izrakumu laukums, bet arī viens no Itālijas populārākajiem tūrisma objektiem, kuru gadā apmeklē ap 2,5 miljoniem cilvēku no visas pasaules.