Maksims Busels: Ne visi piedzimst, lai būtu laimīgi – ja ikviens atrastu mīlestību, tad pasaule nevarētu pastāvēt

Kas tevi motivēja piekrist dalībai seriālā "Apsūdzēti mīlestībā"?

Pirmais motivators bija fakts, ka seriāls ir latviešu un ukraiņu kopražojums. Baidījos piekrist dalībai, jo tajā laikā piedalījos šovā "Dejo ar zvaigzni", paralēli darbs teātrī, bija ļoti liela slodze. Uzzinot, kādai lomai mani apstiprina, palika interesanti arī profesionāli, sekoja prieks par aktieru sastāvu, ka beidzot mans vārds ir līdzās tik profesionāliem aktieriem.

Seriāla nosaukums "Apsūdzēti mīlestībā" – ko tev nozīmē vārds mīlestība?

Mīlestība ir abpusēja sapratne, ne kompromiss, ne pieņemšana, jo tas viss iekļauj sevī kādas darbības, kas ir kā piespiešanās. Mīlestība ir sapratne visos līmeņos un tikai tad – otra pieņemšana, bet tikai, ja pieņemt nenozīmē upurēt daļu sevis. Mīlestība strādā, ja ir abpusēja enerģijas cirkulācija.

Tavs tēls aizraujas ar teoloģiju, cik tev pašam ir tuva ticība?

Atklāti sakot, es neesmu cilvēks, kurš tic Dievam, bet neesmu arī no tiem, kuri agresīvi noliedz ticību. 10 gadus esmu dziedājis pareizticīgās baznīcas korī. Katrus Ziemassvētkus un Lieldienas uzstājos dievkalpojumos, dziedājām katros svētkos visu nakti. Kultūras Akadēmijas laikā nācās kori pamest un man tas pietrūka.

Ja netici Dievam, kāpēc tieši baznīcas koris – mūsdienās ir daudz iespēju dziedāt koros, ne tikai baznīcas dziesmas?

Es ticu baznīcas koru mūzikai, šajā mūzikā ir īpašs spēks. Uzskatu, ka, pirmkārt, ir jātic pašam sev, savām spējām, man dzīve tā iemācījusi. Vēlāk var ticēt, kam augstākam.

Vai bija kāds īpašs veids, kā gatavojies lomai? Varbūt apmeklēji baznīcu, runāji ar kristiešiem, kuri praktizē ticību ikdienā?

Atcerējos sajūtas, kuras mani pārņēma pēc nakts dziedāšanas dievkalpojumos. Stāvējām uz balkona, lejā atradās sveces, no kurām nāca karstums, skatoties uz leju, bija mazliet sirreāla sajūta, kā mirāža. Īpaši patika rīti pēc Lieldienu dievkalpojumiem, kad ārā jau pavasaris, izej no baznīcas, putni sāk čivināt, daba mostas, kad dziedi tik ilgi, stāvot kājās, pārņem sajūta, ka nav ķermeņa, ir tikai gars.

Sajūta, ka nejūti ķermeni, ir pielīdzināma brīnumam?

Jā, sirreāla sajūta. Izejot ārā, jutu, ka dzirdu sirdi, jūtas, viss paliek romantiskāks. Vairāk pamanīju dabas skaistumu, gaismas. Reliģijā ķermenis saistās ar miesu, ķermenis ir kaislība, bet kaislība ir grēks, sajūta, ka nav ķermeņa rada apziņu, ka nav grēka, esi tikai tu un viss skaistais apkārt. Tas liek aizdomāties par parastām cilvēciskām vērtībām – mīlēt otru, nenodot, nenogalināt. Mans seriāla tēls tic visam augstākajam, tic cilvēkiem, tic, ka cilvēki ir labi, dzīvē, diemžēl, ne vienmēr ir tā.

Seriālā liela nozīme ir ģimenei, vai, tavuprāt, var upurēt savu laimi, ģimenes interešu, naudas labā?

Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, ir, kuri domā, ka tas ir pareizi, es tā neuzskatu. Kad pāris plāno pēcnācējus, bērni ir viņu vēlme, bērni nelūdza, lai viņus laiž pasaulē. Laišana pasaulē nav iemesls, lai bērns visu bērnību klausītos tikai vecākos, bet vēlāk būtu ko mistisku parādā. Tā ir Padomju Savienības ģimeņu domāšana. Ja bērns augs beznosacījumu mīlestībā, viņš pats vēlēsies palīdzēt ģimenei un nekas nebūs jāpiespiež ar vainas apziņu. Upuri ģimenes dēļ nav pareizi un lūgumi upurēt laimi, ne tik!

Ko tev nozīmē ģimene? Ģimene ir asinsradniecība, vai arī tajā ietilpst cilvēki, kuri ar gadiem kļūst tuvi – draugi?

Ģimene ir ģimene un punkts. Nekad neviens neaizvietos mammu, tēti, brāļus un māsas. Cilvēks, kurš nav asinsradinieks, vienalga – labs vai slikts, viņš neaizvietos ģimeni un nekļūs par ģimeni. Ģimene ir tas, kas dod visvairāk spēka, nekādi draugi, sieva, neviens nebūs tuvāks par asinsradniecību. Ģimene vienmēr atbalstīs, būs līdzās, protams, ja jau no bērnības nav sliktas attiecības, ieaudzināts naids, vainas paziņa. Ar draugiem var sastrīdēties, ar sievām un vīriem izšķirties.

Seriāla pirmajās sērijās redzēsim pirmo mīlestību, tīras attiecības, jaunību, vai atceries savu pirmo mīlestību?

Protams, ka atceros. Tas bija ļoti skaisti, ļoti romantiski, rakstīju dienasgrāmatu, aprakstīju ikvienu tikšanos, savas pārdomas par attiecībām, to meiteni. Nesen pārlasīju uzrakstīto, tas atsauca daudz atmiņu. Pirmā mīlestība ir tik tīra, vienkārša, liekas, tu vari visu, viss ir iespējams. Tas ir kas neatkārojams, tāpēc arī visspilgtākās jūtas, ko atceramies vienmēr. Šīs tīrības dēļ gribētos atgriezties tajos laikos un sajūtās.

Tevis atveidotais tēls seriālā veiks vairākas vīrišķīgas, varonīgas rīcības, savā veidā, upurējot sevi, kā tev dzīvē ir ar vēlmi būt varonim?

Dzīvē es neesmu varonis, man būtiskākais ir būt un palikt cilvēkam. Atceros, kad tik tikko biju pabeidzis aktierus un kādā kompānijā pateicu, ka esmu aktieris. Man uzreiz jautāja, vai šobrīd tēloju, vai arī tāds esmu, aicināja, ko notēlot – es devos prom, jo sajutos kā mērkaķītis Zooloģiskajā dārzā. Dzīvē nevēlos būt varonis, vēlos, lai apkārtējie mani uztver kā vienkāršu cilvēku, kurš dzīvo savu dzīvi.

Arī uz skatuves ir varoņu lomas, ākstu lomas, otrā plāna lomas!

Jā, profesijā nereti jau apskatoties uz cilvēku, var saprast viņa tipāžu. Ikvienam ir skaidrs, ka korpulents, pusmūža aktieris nespēlēs Romeo lomu, jo visiem ir priekšstats, kādam ir jābūt Romeo. Skatoties uz skaistu blondīni ar zilām acīm, mēs saredzam Džuljetu, jo viņa izstaro nevainīgumu. Mana profesija man iemācīja sevi saredzēt adekvāti, tādu kāds esmu.

Tas kādreiz sagādāja problēmas?

Kādreiz neapzinājos, ka vizuāli labi izskatos, daudzi man teica, ka esmu skaists puisis, manī tas izsauca dusmas, jo likās, ka manī neko citu cilvēki nesaredz. Esmu iemācījies adekvāti sevi novērtēt, kā arī pateikt paldies vecākiem un dabai par gēniem.

Tavs varonis studē teoloģiju, vēlāk bez mīlestības apprec sievieti, kura gaida cita vīrieša bērnu. Vai savā ziņā tas nav liekulīgi Dieva priekšā no tava varoņa puses? 

Mans varonis pēta, kas ir grēksūdze, kas ir pareiza cilvēciska rīcība. Seriāli rāda to, kā var gadīties cilvēkiem, jo mēs visi esam tikai cilvēki. Šekspīrs ir vienmēr aktuāls, jo rakstīja par kaislībām, kurās ir konflikts. Kad mana varoņa dzīvē parādījās Kristīne, tīra, nevainīga, viņš saprata, ka, apprecot meiteni, spēs viņu izglābt. Paliek jautājums par to, kas ir normāli? Katram vārds normāli iekļauj sevī ko citu! Ikvienam ir savi dzīves apstākļi. Vēlētos dzīvē redzēt tādu cilvēku, kurš upurē sevi, savas jūtas, labas rīcības vārdā. Ja šādi cilvēki eksistē, viņiem mūsdienu pasaulē nav viegli.

Seriālos vienmēr ir laimīgas beigas, vai arī tavam varonim izdosies piepildīt sevi mīlestībā?

Mīlestībai ir dažādas šķautnes. Mans varonis saņem mīlestību, jo mīlestība ir arī pateicības, pieķeršanās un draudzības formā. Viņš redz īstas jūtas un ļauj mīlestībai būt, upurē sevi, lai cita mīlestība dzīvotu. Mēs visi tiecamies pēc mīlestības, bet ne vienmēr visiem laimējas. Ne visi piedzimst, lai būtu laimīgi, ja ikviens atrastu mīlestību, tad pasaule nevarētu pastāvēt. Viss nevar būt skaisti, ir vajadzīgs, kas neglīts, neveiksmīgs, dzīve bez mīlestības, tikai tā būs harmonija, jeb līdzsvars. Mana varoņa uzdevums ir palīdzēt īstai mīlestībai izdzīvot, viņš nav egoistisks, stāsts nav par savu laimi, bet to, lai kādam citam šī laime būtu.

Tavuprāt, seriāla paustā morāle?

Seriālā ir daudzu attiecību līkloči, dažādas sižeta līnijas, kas ļauj katram ieraudzīt, sajust to morāli, kas uzrunā tieši viņu. Kā nekā mēs redzam to, ko vēlamies redzēt, tas ļaus saskatīt pašiem sevi – tā arī būs morāle!

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!