Oskars Lepers: Man nav tēmu, par ko nebūtu gatavs runāt

"Raidījums "Zilonis studijā" ir devis  iespēju cilvēkiem ne tikai paskatīties uz virsrakstu un teikt "jā" un "nē" vai "balts" un "melns", bet varbūt uzklausīt, kāda tad ir tā realitāte," saka Oskars.

Šī bija neparasta sezona raidījumam "Es mīlu savu mīluli". Liels nopelns tam, ka mainījās raidījuma formāts, ir skatītājiem.

Oskar, kādas bija pirmās sajūtas, kad uzzināji, ka šajā sezonā iepazīstināsi ar tik dažādiem mīluļiem, kas mums sākumā nemaz nešķiet mīluļi?

Mums rakstīja un sūtīja pieteikumus uz raidījumu "Es mīlu savu suni" par citiem dzīvniekiem gan par seskiem, gan pat par buļļiem un vēl kaut ko. Mēs sapratām, ka skatītāji gribētu redzēt arī citus mīluļus un citus mājdzīvniekus ne tikai suņus. Mēs ilgi nedomājām, jo bija skaidrs, ka tas ir labs nākamais solis. Es ar Zigiju esam iestrādājušies, kopā vadot raidījumus, kāpēc lai mēs nesatiktu cilvēkus, kuriem ir arī citi dzīvnieki? Arī pirms tam, braucot uz filmēšanas vietām un runājot par suņiem, ļoti bieži bija cilvēki, kuriem bija mājās vai nu kaķis, vai papagailis, un tad viņi arī to labprāt pieminēja.

Oskars Lepers

"Tas, kurš mīl savus dzīvniekus līdz visiem sirds dziļumiem, bieži vien neaprobežojas tikai ar vienu mājdzīvnieku, bet labprāt savā mājā ielaiž vēl vairāk mīļuma, vēl vairāk dzīvniekus. Mums bija skaidrs, ka mums būs par ko stāstīt un būs ko rādīt."

Tālāk jau tas bija producentes Ingrīdas Bondares nopelns. Mani tik daudz neinformēja, bet nostādīja fakta priekšā: "Klausies, Oskar, būs arī pitons, tarantuls un tas viss tev būs jāizdzīvo un jāizbauda!"

Oskars Lepers

"Mani tas uzrunāja, jo tās ir foršas sajūtas izdarīt kaut ko pirmo reizi un varbūt arī vienīgo, jo es īpaši nealkstu vēlreiz tikties ar tarantulu uz rokas, lai viņš man dzīvojas, ja blakus stāv tarantula saimnieks, tad tu jūties drošāk, nekā, ja es būtu kādā īrētā dzīvoklī siltās zemēs un ieraudzītu, ka man pār gultu lien tarantuls. (Sirsnīgi smejas) Tad droši vien tās sajūtas būtu pavisam citas."

Mēs jau esam diezgan dažādi arī kā cilvēki un mums katram ir savi parametri, savas vēlmes pret dažādiem mīluļiem. Tas ir tikai normāli, ka ir cilvēki, kuriem kaķis ir tuvāks, kuriem suns ir tuvāks. Tā viņš redz to savu sabiedroto un tad ir cilvēks, kurš grib bruņurupuci. Tas ir tas viņa sapņu dzīvnieks un kompanjons, ar ko viņš grib dzīvot. Mēs varējām dot padomus dažādiem cilvēkiem.

Oskars Lepers

"Galvenais mērķis raidījumam, uz ko mēs paši arī tiecāmies, ne tikai parādīt dzīvnieku dažādību, ne tikai skaisti nofilmēt, bet atgādināt visiem par atbildību, lai arī kāds dzīvnieks tev būtu mājās – tu esi atbildīgs par viņu."

Viņš pats neaizies uz zoo veikalu un nenopirks sev pārtiku. Viņš pats sevi nesamīļos. Mēs esam atbildīgi, uzņemoties rūpes par viņiem, ka mēs darīsim visu, lai viņu dzīves būtu labākās un rezultātā dzīvnieks laimīgs un mēs paši arī jūtamies krietni laimīgāki.

Esi ar tik daudz cilvēkiem ticies, vai tu vari teikt, ka mūsu sabiedrība ir atbildīga?

Ļoti grūti man ir noskatīties uz stāstiem par pamestiem dzīvniekiem vai kaut kādu nežēlīgu izturēšanos. Man gribās domāt un ticēt, ka tie ir tādi izņēmumi, ka tas nav sabiedrības raksturojums. Tie ir indivīdi, kas ir kaut kādā citā pasaules domāšanā, ļaunumā un attieksmē pret dzīvi.

Oskars Lepers

"Man gribās ticēt, ka mūsu skatītāji un radījuma dalībnieki ir tādi, kas ir gatavi atdot savu sirdi un dvēseli, lai tam dzīvniekam būtu labi. Es negribētu vispārināt, jo, ja tā ir patiesība, ka mēs lielākā daļa esam ļauni, tad maz cerības. Negribas zaudēt cerību un ticību sabiedrībā."

Vai ir kāda robeža, kuru tu nepārkāptu un droši varētu pateikt: "To gan es nedarīšu!"

(Sirsnīgi smejas) Jā, vienu reizi es tiešām teicu, ka es labāk pastāvēšu malā, paskatīšos un iedomāšos, kā tas būtu, ja man rokās būtu tarakāns.

Oskars Lepers

"Tarakāns, prusaks tas man bija kaut kas tāds, ko es negribēju samīļot. Tas varbūt bija vairāk iestrādātas bailes no šiem dzīvniekiem, skatoties filmas vai dzīvojoties kojās. Tas nav tas mīlulis, ko gribās samīļot un teikt: "Oi, kā tu mani padari labāku!"

Kā jau teicu, cilvēki ir ļoti dažādi. Un tas ir pilnīgi normāli, ja kāds uz viņiem skatās un saka: "Nē, tur ir kaut kas mīļš." Tad ir OK. Tāpat kā būs kāds, kurš teiks: "Es laikam negribu mīļot savu suni."

Video raidījuma "Es mīlu savu mīluli" aizkadri.

Kurš tev šajā sezonā bija pašam visaizkustinošākais stāsts?

Ļoti aizkustinošs un kā pierādījums cilvēka un dzīvnieka mijiedarbībai bija stāsts Tukumā, kur mēs filmējām neredzīgo suni – Lūsi un viņas saimnieci Zani Zagorsku, kura bija uzņēmusies rūpes par suni, kurš neredz. Mēs esam varbūt pieraduši domāt un arī uz suņiem skatāmies, kā uz neredzīgo cilvēku pavadoņiem, kurš palīdzēs nokļūt no punkta A līdz punktam B, bet šeit šīs lomas bija apgrieztas. Tā jau suņi ļoti paļaujas un skatās uz mums, kā uz viņu vienīgo cerību un reizēm pat kā uz Dievu. Šī bija tā reize, kad Lūses saimniece bija izdarīju pilnībā visu, lai tas suns, arī neredzīgs būdams, būtu aprūpēts, dotos pastaigās, pat mācētu dažādus trikus un nevienā brīdī neskumt pat to, ka kaut kas viņai dzīvē ir atņemts. Grūti pateikt, kāda būtu Lūses dzīves stāsts bez Zanes. Tas bija ļoti, ļoti aizraujošs stāsts.

Viņai bija arī eksotisko dzīvnieku istaba. Viņa vispār ir cilvēks, kas dzīvo ar dzīvniekiem. Tādi stāsti iedvesmo, kad tu redzi, ka katram mums ir kaut kādas savas lietas, par ko mēs aizraujamies un degam. Cits būs aizrāvies ar autoralliju un ar mašīnu ķimerēšanos. Tas ir normāli. Katram var būt savi hobiji un savi dzīves aicinājumi. Viņai tie ir dzīvnieki.

Šie eksotiskie dzīvnieki lielākoties ir izglābti. Nezinu, vai tas ir filmu iespaidā vai kādā citā iespaidā, mēs iegādājamies dzīvniekus, par kuriem mums nav ne jausmas, kā par viņu rūpēties vai arī nezinām, ko no viņa sagaidīt. Kad viņš nokļūst mūsu mājās, nav sinerģija un tad atsakāmies un metam ārā. Tas ir stāsts par atbildību, par ko mēs jau runājām. Tad ir labi, ja ir cilvēki, kas gatavi uzņemties rūpu.

Oskars Lepers

"Tajā pašā laikā būtu skaista pasaule, ja nebūtu jāuzņemas, ja nebūtu jāglābj. Tas, kas būtu nokļuvis mājās, tur viņam būtu iespēja arī būt. Tās būtu viņa pirmās, vienīgās un īstās mājas, kur arī palikt un nevis mētāties no vienas vietas uz otru, kamēr atrodas kāds, kurš saka: "Jā, beidzot tu esi atradis savas mājas."

Galerijā ieskats raidījumā "Es mīlu savu mīluli"

Tev no šīs sezonas TV3 ir vēl viens "dzīvnieks", ar ko var asociēt – sarunu šovs "Zilonis studijā".

Jā, jā es strādāju tikai raidījumos, kuros vai nu nosaukumā vai saturā ir dzīvnieks. (Sirsnīgi smejas). Tā ir mana firmas zīme.

Kāpēc būtu jārunā par tēmām publiski, kas sabiedrība ir "ziloņi"? Tēmas, par kurām sačukstamies, bet skaļi runāt negribam.

Esam 40 dažādas tēmas izrunājuši. Un tās tiešām ir bijušas diezgan dažādas un devušas ieskatu un iespēju parādīt šīs tēmas no dažādām pusēm.

"Ziloņi" ir mūsu sabiedrībā. Mēs nedaudz dzīvojam, varbūt pat ļoti, tādā virspusīgā virsrakstu laikmetā un sociālajiem tīkliem tur ir milzīgs nopelns, ka mēs nevēlamies vairāk veltīt laiku informācijas uzņemšanai kā 280 "Twitter" zīmes vai "Facebook" lielajam virsrakstam. Izlasot to un zinot, ka virsraksti mēdz "strādāt" kā kliki vai uzmanības pievēršanai, mēs no tā radām savu viedokli.

Oskars Lepers

"Mums jau tas viedoklis no kaut kā rodas. Tas ir pilnīgi normāli, ka mums ir viedoklis par dažādām tēmām, bet ir jāsaprot, kas tad ir tas pamats, uz kāda pamata mēs veidojam savus viedokļus, kas ir tā informācija, ko mēs esam uzņēmuši. Ir ļoti svarīgi, ja mēs pieejam dažādām lietām, informācijai, uzlūkojot to no vairāk pusēm, uzklausot viedokļus, pieredzes stāstus, argumentus vai tikai virspusējus apgalvojumus vai faktus."

"Zilonis studijā" ir devis iespēju cilvēkiem ne tikai paskatīties uz virsrakstu un teikt "jā" un "nē" vai "balts" un "melns", bet varbūt uzklausīt kāda tad ir tā realitāte. Ir viegli sēdēt virtuvē un paust savus viedokļus un teikt: "Tā tas ir." Bet, ja tu līdz galam dzīvē neesi saskaries ar kādu no šīm problēmām, tad tam viedoklim tas pamats ir ļoti vājš. Man šķiet, ka šajās minūtes, ko esam varējuši ēterā veltīt dažādajām tēmām, kaut kādos jautājumos cilvēkiem esam iedevuši plašāku ieskatu. Nav obligāti jābūt mainītam viedoklim, bet varbūt izprast labāk. Varbūt mums arī izdevās kādā reizē iedod tēmu, par ko cilvēks vispār nav domājis.

Skaidrs, ka ikdienas ritējumā, kas ir ļoti straujš, ļoti bieži vērts vairāk uz to savu ikdienu, uz savām problēmām, kas arī ir normāli. Skaidrs ir primārās lietas par ko vajag parūpēties, kaut vai savu siltumu. Viņi taču nedomā par dubultstandartiem starp sievietēm un vīriešiem. Bet, kad tu viņam pastāsti, ka ir tādas lietas, tad varbūt viņš pie vakariņu galda pārrunā, varbūt painteresējas vēl vairāk un parunā ar citiem cilvēkiem. Saprot, ka tāda lieta pasaulē pastāv kā "rozā nodoklis", kur, piemēram, sievietes ir spiestas maksāt par tādu pašu skuvekli tikai rozā krāsā nedaudz vairāk nekā vīrietis. Tas ir negodīgi.

Kamēr mēs domājām par savām labklājības lietām, tikmēr ir organizācijas, cilvēki, kas ļoti labi uz to nopelna, veido savu biznesu vai sabiedrībai iestāsta, ka tam tā jābūt. Šīs tradīcijas, kas turpina dzīvot no aizvēsturiskām tradīcijām. Mums turpina tās kultivēt un teikt, ka tā tas ir, ka tam ir sava loma sabiedrībā.

Oskars Lepers

"Tu nedrīksti darīt to, jo tā nav pieņemts. Tā realitāte pierāda, ka balstīties tikai un vienīgi uz tradīcijām, uz kaut kādiem veciem pieņēmumiem, tas neveido sabiedrības attīstību. Sabiedrībai ir jāattīstās. Arī Latvijai ir jāattīstās."

Vai tev pašam ir kāds "zilonis", par nevēlies runāt vai izvairies runāt?

Raidījums "Zilonis studijā" man atsauca atmiņā laiku, kad es studēju. Es studēju filozofiju. Tur ļoti daudz tika mācīts un mums, kā jauniem studentiem stāstīts, ka, pirmkārt, tāda absolūta patiesība ļoti maz kur eksistē un ir jāsaprot, ka ir dažādi viedokļi un ir jāklausās to argumentos un jāsaprot vai tu kaut kam piekrīti vai nē.

Oskars Lepers

"Iesaistīties diskusijās un runāt par tematiem, tas ir ļoti aizraujoši. Tā ir tā mūsu pasaule, kurā mēs dzīvojam. Satikt cilvēkus, kas ir savas jomas speciālisti, parunāt ar viņiem par šīm tēmām un uzklausīt viņu pieredzi, tas mūs tikai bagātina padara labākus, manuprāt, arī pasauli."

Man nebija neviens tāds temats, par kuru es teiktu, ka šis nav temats, par kuru es būtu gatavs runāt. Tieši pretēji, temati, kas man ir svešāki, man bija vēl interesantāki, jo tas bija kā izaicinājums mēģināt iedziļināties un pašam izzināt, gatavojoties kopā ar fantastiskajām raidījuma redaktorēm un producenti. Kopīgi veidojot raidījumus, tu izzini un tad tu vēl nonāc kopā ar šiem cilvēkiem studijā. Tu jau bieži vien nezini, kur aizvedīs šī saruna. Protams, mans uzdevums ir sarunu stūrēt, bet, kā mēs zinām, tas ceļš var būt kā taisna šoseja vai arī grumbuļains zemes ceļš. Arī sarunās jāļaujas tam braucienam un jābrauc uz to galamērķi, kas ir raidījuma beigas.

Uzklausi viedokļus, kaut ko jaunu uzzini un varbūt iedod kaut kādu informāciju. Man katrs temats bija vēl papildus iespēja kļūt zinošākam par dažādām tēmām. Man pašam personīgi laikam nebūs tāds "zilonis" par ko mēs televīzijā nevarētu runāt. Tad tā būtu cenzūra un pret raidījuma uzstādījumu, runāt par visu, kas sabiedrībā ir aktuāls.

Vai nebija pēc kāda raidījuma pārmetumi, kāpēc jūs vispār par to runājāt? Tas nav nekāds "zilonis"!

Es šādus pārmetumus nesaņēmu. Man jau šķiet, ja šāds pārmetums būtu, ka tas nav nekāds "zilonis", kāpēc jūs par to runājat, tas vien pierādītu, ka tas jau ir tas "zilonis". Tātad tas 100% atbilst tam nosaukumam "Zilonis studijā". (smejas)

Oskars Lepers

"Tātad kaut kur viņam sāp un ir šī te gruzdošā oglīte viņa pārliecībā, no kuras izvairās un negrib tam pieskarties, bet viņš par to ir domājis. Tas būtu tāds fantastisks brīdis, kas vēl jo vairāk pierādītu, ka tā tēma bija nepieciešama un par to bija jārunā."

Cik daudz laika tev paņem radio?

Mans pamata ētera laiks ir brīvdienas, sestdienas un svētdienas. "StarFM" ir daļa no manas dzīves astoņus gadus. Tas ir viens no pasaulē labākajiem darbiem būt radio ēterā. Tā ir īpaša saime, ģimeniska sajūta, kur tu dodies uz darbu, bet tajā pašā laikā klausītājs tev kaut ko pastāsta par savu dzīvi. Tu zini kaut kādas ziņas par viņa ikdienu un tad tu seko viņam līdzi un viņš seko līdzi tavām gaitām. Mēs to papildinām ar ļoti labu mūziku un dažādiem stāstiem.

Oskars Lepers

"Radio ir viena brīnišķīga vieta, kur būt. Man ir prieks, ka es esmu daļa no "StarFM". Brīvdienu ēteram ir īpaša garša, īpašas sajūtas, jo daļa no klausītājiem ēd savas pankūkas un tu esi kopā ar viņiem. Un tad viņi dalās ar savu labāko pankūku pildījumu."

Otrā pusē ir klausītājs, kas ir devies uz darbu, un viņam šodien nav īpaša vēlme kaut ko darīt, un tad viņš stāsta to savu pārdzīvojumu un negribēšanu sestdienā strādāt. Tad visus kopā saved tādā pozitīvā atmosfērā, sajūtā, ko var izdarīt ar mūziku un tām rubrikām, kas man pašam arī patīk. Tā ir mana pārliecība, ka es radio veidoju. Tā nav vienkārši ļaušanās pilnīgai brīvībai, bet tās arī ir kaut kādas tradīcijas, piemēram, spēle "Brīvdienu detektīvs", ko mēs spēlējam ļoti daudzus gadus, kur klausītāji cīnās par goda rakstiem. Tur ir cīņas par dziesmām.

Svētdienā mēs mēģinām nopelnīt labus iemeslus slinkošanai, jo, lai kārtīgi cilvēks slinkotu, viņam vajag labu iemeslu. Klausītāji iesaistās.

Jā, radio ir liela daļa no manas dzīves un paralēli brīvdienām, mums vēl ar Egonu Reiteru ir raidījums "Oskara ceremonija" piektdienās, kur mēs runājam par kino un TV aktualitātēm. Man ir daudzas lietas ko darīt, kuras mani tiešām aizrauj un patīk.

Es klausos un saprotu, ka tev brīvdienu nav. Vai tev ir laiks sev?

Cenšos vismaz vienu dienu nedēļā sev izbrīvēt. Man patīk strādāt! (smejas) Man patīk darīt lietas un skaidrs, ka tagad, kad man ģimenē ir mazais (dēls Alberts – red.), es cenšos atrast balansu starp darbošanos un būšanu kopā ar dēliņu.

Ja mēs skatāmies uz brīvdienām, jāsaka liels paldies par atbalstu sievai, jo es strādātu nedēļas nogalēs arī tad, ja man nebūtu radio ēters, jo ir pasākumi.

Īpaši tagad, kad nāk Ziemassvētki. Tās būs Ziemassvētku balles un brīvdienas kļūts par darbadienām. Diemžēl tāda ir darba specifika, bet mēs cenšamies atrast to balansu, lai varētu kopīgi aizbraukt kādā ceļojumā vai pavadīt kādu darbadienu kopā. Mums tāda iespēja ir.

Kas tevi uzlādē, kas tev palīdz, lai tik daudz varētu strādāt?

Mēs esam izrunājuši trīs dažādas lietas. Tie ir dažādi projekti. Darbs nav vienmuļš nevienā brīdī. Ir ļoti mainīgs un katram ir sava specifika, savi izaicinājumi un tas arī uzlādē.

Oskars Lepers

"Tu pastrādā vienā lietā un tad tu pastrādā nākamajā un tad vēl dari citas lietas. Katrā tu vari iet iekšā, ja mēs esam tādi kā puzles gabaliņi, tad katrs no darbiem ir savs puzles gabaliņš un nav tās pārklāšanās."

Atpūtinu "ziloņus", kamēr satiekos ar smaidīgiem mīluļu īpašniekiem un uzlādējies no viņiem, un tad esmu gatavs iet radio ēterā un uzlādējos no mūzikas un klausītājiem, un tad esmu gatavs parunāt par sociāli atbildīgajām tēmām.

Protams, ģimenes sajūta ir tas, kas dod to milzīgo darba sparu un prieku būt, kad tu redzi, kā aug mazais pusotr gādnieks. Kopā ar viņu var piedzīvot daudzas lietas, kuras tu esi piedzīvojis, bet viņš to redz pirmo reizi. Pašam ar ir tā sajūta, ka pats ar pirmo reizi sper to pirmo soli vai ēd savu pirmo saldējumu. Tās lietas arī ļoti motivē būt smaidīgam un darbīgam.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!