"Viņam nevajadzēja, lai glābju, tikai to, lai esmu blakus." Liene Stepena par vīra pēdējiem dzīves mirkļiem

"Tā ir vēl viena mācībstunda garīgajā attīstībā. Manuprāt, ignorēt nāvi nozīmē būt aklam, bet man nepatīk tā sajūta," intervijā žurnālam "Ieva" saka Liene Stepena. "Man ir tāda rakstura īpašība – lai arī man ir bail, es gribu redzēt, jo tad es jūtos mierīga. Man ir simt reižu bailīgāk, ja nezinu, kas tur ir."

Liene savam mīļotajam cilvēkam bija līdzās līdz pēdējam elpas vilcienam. "Kad nomira vīrs Igors, man bija trīsdesmit pieci gadi, biju vēl "bērns" – tā bija mana pirmā saskarsme ar nāvi. Līdz pēdējam ticēju, cerēju, ka Igors izķepurosies, lai gan viņš jau bija paliatīvajā nodaļā.

Ko tik es darīju! Zvanīju pat ekstrasensiem, gāju uz baznīcu, nopirku krustiņu, un, kamēr viņš gulēja, kāru to viņam kaklā, lasīju Svētos rakstus.

Bet, šķiet, cilvēks jūt, ka ir viņa pēdējās dienas. Igoram bija ļoti cieša saikne ar sevi, viņam nevajadzēja, lai glābju, kaut ko stāstu vai lasu, tikai to, lai esmu blakus.

Igors gribēja nomirt mājās, tāpēc visu biju sagatavojusi; tajā rītā vēl aizbraucu pakaļ matracim pret izgulējumiem, kas tā arī palika mašīnā. Devos uz slimnīcu, un pēc stundas viņš nomira. Viņš mani sagaidīja…

Pēdējos trīs mēnešus viņš vairs nevienu citu nelaida klāt, neatvadījās ne no mammas, ne māsām, ne labākajiem draugiem, jo gribēja palikt atmiņā tāds, kāds bija kādreiz. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņam bijusi saruna ar Dašu [meitu Darju – red.], kurai tolaik bija septiņi gadi. Viņš esot pateicis, ka drīz viņa vairs nebūs," stāsta Liene.

Kad Igors nomira, Liene neesot cerējusi, ka kādreiz vēl būs laimīga, bet tad satikās ar nākamo dzīvesbiedru būvuzņēmēju Māri Saukānu. "Savas dzīves pēdējā dienās Igors teica, ka esmu vēl jauna un skaista un man vēl būs attiecības, bet tobrīd es nespēju to klausīties. Es, protams, klausījos, rijot asaras, jo viņam bija svarīgi to pateikt.

Taču es nevienu nemeklēju, neuzskatīju, ka man jāatrod kāds, kas būtu līdzās, lai rastu mīļumu, atbalstu, drošību. Es biju pašpietiekama. Bet, satiekot Māri, sapratu, ka beidzot varu uzelpot un atslābt. Tik ļoti es biju turējusies!" tā Liene.

"Ar Māri esam kopā septiņus gadus, bet es joprojām precīzi atceros to sajūtu, to, kā sēdēju, un Māris atnesa tēju, pledu… Viņš atnāca kā atvieglojums manai dzīvei," saka Liene. Abi iepazinās viņa rīkotajā bērnu nometnē, kur viņš bija uzaicinājis Lieni piedalīties. Pagaidām Liene un Māris nav precējušies, bet kāzas būs.