"Latvijas Lepnuma" Edijs Pipars: Tukumā plānojam veidot grupu māju no cietuma iznākušām sievietēm

"Skaties.lv": Kādi ir "Palīdzēt viens otram" turpmākie mērķi?

Edijs: Plāni ir lieli, šis ir pirmais gads, kad sākām organizācijā rakstīt projektus. Mums ir plānota grupu māja Tukumā. Tā ir māja sievietēm, kas iznākušas no cietuma. Esam uzrakstījuši projektu, gaidām apstiprinājumu, mums ir vajadzīga māja, kur šīs sievietes izmitināt. Ir privātie šādi iestādījumi, bet ļoti skumji, ka šīs funkcijas nosedz privātais sektors nevis valsts, kas varētu dot atbalstu. Ir probācijas dienests, bet tā kapacitāte jau ir ierobežota. Lai palīdzētu tādā kvalitatīvā līmenī, kā vajag, vajag būt ļoti daudz resursiem.

Plānots, ka grupā mājā Tukumā dzīvos arī romu tautības sievietes, jo sabiedrībā aizvien pastāv diskriminācija pret romu tautības cilvēkiem. Organizācijā izjūtam, ka izcelsmes dēļ darba attiecībās darba devēji negrib ņemt romu tautības meitenes. Tas ir dīvaini, ka cilvēki paši mudina: "mainiet dzīvi!", bet negrib palīdzēt atrast darbu vai dot iespēju strādāt. Tas ir skumji. Bija gadījums arī ar Ziemassvētku projektu "Skolas soma", kurā izcelsmes dēļ atteicās no romu tautības ģimenes. Bērns jau nav vainīgs, arī ģimene cenšas asimilēties. Mums ir ģimenes, kas nemāk rakstīt, lasīt, mēs esam iemācījuši to darīt.

"Skaties.lv": Ko darīt, ja cilvēks, kas iepriekš nav nodarbojies ar labdarību, vēlas kādam palīdzēt?

Edijs: Ir svarīgi ir izprast, kāpēc gribi palīdzēt citiem. Labdarībai nav rases, orientācijas, politiskās piederības. Pats būtiskais ir ieraudzīt sev pretī cilvēku, kuram ir vērtība. Mēs cenšamies viņiem parādīt veidu, kā labāk dzīvot, atsperties. Esam pieauguši cilvēki, nevaram šķirot. Var atrast labāko veidu, kā viņam palīdzēt labāk dzīvot atbilstoši viņa piederībai, interesēm, dzīvesveidam. Bija gadījums, kad sievietei atņēma bērnu antisanitāru apstākļu dēļ. Ar "Degpunktā" starpniecību atradām ģimeni, sapratām, ka tai nav zināmas daudziem it kā pašsaprotamas pamata lietas, kā satīrīt māju, organizēt mantas. Ir ģimenes, kas šādos pašos apstākļos dzīvojušas visu savu bērnību un viņi nav redzējuši neko citu, liekas, ka viņiem mājās viss ir kartībā. Atbraucām ciemos, man saka – "es visu sakārtoju", bet nekas jau nav sakārtots. Saproti, ka ģimenei nav zināmas elementāras lietas. Es saku: "Labi, super, malacis, ka sakārtoji, bet izdarām tā, ka atbraukšu piektdien un kopā vēl labāk satīrīsim!" Kad mēs to izdarījām, ģimene nosēdās, apskatījās un secināja, jā, tiešām, ir kļuvis labāk. Tici vai netici vēl labākā kārtībā, nekā mēs sakārtojām. Tajā brīdī saproti, kāpēc to dari un kāda mērķa vadīts. Jo ir gadījumi, kad nolaižas rokas. Kad ģimene neko negrib mainīt. Bet, ja esam uzlabojuši dzīvesvietu, viņi tīra pēc sevis, visu dara, nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt. Tagad cīnāmies ar bāriņtiesu, lai šo bērniņu atgrieztu ģimenei.

"Skaties.lv": Bet, kā palīdzēt?

Edijs: Reizēm palīdzību sniedzot, var nodarīt vairāk ļaunuma, nekā nepalīdzot. Mēs organizācijā nevairojam labdarības patērētājus, mēģinām patērētāju saiti nocirst līdz ar saknēm un parādīt, ka varam dzīvot savādāk. Ka nav jāprasa palīdzība no labdarības organizācijām, sociālajiem dienestiem, ja vari nodrošināt sev iztiku pats. Iedodot zivi, pabarosi cilvēku nedēļu, bet, parādot, kā noķer zivi, pabarosi viņu visu mūžu. Tā arī darbojamies. Pirmajā gadā pieļāvām šo kļūdu, ka tikai devām, sapratām, ka kaut kas nestrādā, sākām vairāk izprast cilvēkus, izstrādāt vadlīnijas un situācijas un sākām darboties, sadarbību ar valsts iestādēm, sociālajiem dienestiem, visiem pārējiem. Līdz ar to tas mums atviegloja dzīvi, informācijas aprite notiek, cilvēki zina, kur vērsties, bet apzinās arī to, ka mēs prasīsim, ko viņi ir darījuši, kādēļ šajā situācijā nokļuvuši… Ka mēs ar viņiem darbojamies, saprotam, cik ilgi nav bijuši darbā, palīdzam ar CV. Lielākā daļa nezina, kā to taisa. Katrs esam cilvēks, katrs esam auguši savā vidē, bijuši patērētāji paaudzēs, nevar tikai teikt – dari, jāsaprot, cik daudz konkrētais cilvēks ir spējīgs paveikt, ko viņam varam iemācīt mēs un tādā veidā viņam dot prasmes. Pirmais ir izprast labdarības jēgu, kāpēc palīdzi, ko tas mainīs un cik daudz mainīs. Jo ir svarīgi nepieradināt cilvēkus pie palīdzības, pretējā gadījumā cilvēki vairs negribēs neko darīt, negribēs censties mainīt savu vidi, nebūs motivēti.

"Skaties.lv": Vai pandēmijas laikā pie jums organizācijā vēršas vairāk cilvēku pēc palīdzības?

Edijs: Mums pirms tās bija ļoti daudz sociālo problēmu. Esošā situācija to visu saasināja, apjoms kļuvis lielāks. Mēs darbojamies ar paliatīvajiem pacientiem, onkoloģijas pacientiem, tad mūsu darbības sfēra ir arī sociālā joma, mentorings, bet lielākajai daļai mūsu klientu nabadzība ilgst gadiem. Pieaudzis to cilvēku skaits, kas līdz šim bija pastāvīgi, bet nu zaudējuši darbu, vai kuru bizness apstājies un kuriem nav, par ko dzīvot. Tie ir tādi jauni gadījumi, kad nepieciešama palīdzība. Bet šajos gadījumos mums jāņem vērā, ka šiem cilvēkiem nepieciešama īslaicīga palīdzība, segt īres maksu vai nopirkt ēdienu.

Otra mūsu darba puse ir mentorings, cilvēki, ar kuriem darbojamies gadiem. Līdz ar to es neteikšu, ka ir izmaiņas situāciju ziņā, bet pieaug lūgumi pēc palīdzības. Kopš pandēmijas sākuma uz katru no mūsu 60 koordinatoriem ir aptuveni 10-15 aktīvi gadījumi, tad atkal nāk īslaicīgie klienti, ko sadalām pa visiem. Mums ir trīs noslogoti juristi, grāmatvede, vardarbības virziens – šādas situācijas ģimenēs arī jārisina.

"Skaties.lv": Vardarbība koronavīrusa izplatības laikā, kad noteikti ierobežojumi un ik pa laikam mājsēde, pieaug?

Edijs: Par vardarbību kādreiz mēģināja daudz nerunāt, par to klusēja. Arī cilvēkiem, kas cieš no vardarbības, ir kauns par to runāt. Tagad tēma aktualizējusies, līdz ar to cilvēki saņem drosmi un vairāk sāk par to runāt. Kādreiz jau bija tā, ka, nedod Dievs, par Tavu ģimeni kaut ko sliktu uzzinās, runās visi. Tagad cilvēki saprot, lai to problēmu atrisinātu, par to ir jārunā. Mūsu valstī nav nekādas krīzes palīdzības šādās situācijās. Valsts nodrošinās apmaksātu psiholoģisko palīdzību, bet, ja tur ir fiziskais varmāka, kā varēs palīdzēt? Nekā, viņš turpinās viņu sist, un šajā situācijā viņa būt atpakaļ tajā bedrē.

"Skaties.lv": Arī vīriešus…

Edijs: No mūsu puses mums ir izstrādāta krīzes palīdzība, SOS dzīvoklis, kur aizvedam sievietes, un, jā, arī vīriešus, pie mums ir vērsušies divi vīrieši, kas ir cietuši vardarbībā. Taču vīrietis bieži vien negribēs atzīt, ka ir vardarbības upuris. Tomēr kopumā sabiedrībā vardarbības tēma aktualizējas. Nevar pateikt, ka vardarbības gadījumu ir kļuvis vairāk, vienkārši par tiem runā vairāk, tajā skaitā mediji, kas uzsver, ka par to nav jākaunas, par to jārunā, lai varētu palīdzēt. Tas ir ļoti būtiski informācijas laikmetā, ka cilvēki lasa, saka: "hei, tomēr es varu aizbēgt no vardarbīgām attiecībām!". Jo vardarbība izpaužas dažādos veidos, tur var būt psiholoģiska, fiziska, finansiāla vardarbība… Diemžēl no 20 gadījumiem, kad palīdzam, 15 gadījumos māmiņas būs aizgājušas atpakaļ pie varmākas. Bet, ja vismaz piecas māmiņas ir izglābtas, tas jau ir daudz. Ir mums arī vardarbības upuris ar zaudētu aci. Saproti, kādos apstākļos sieviete ir dzīvojusi.. un tikai tagad var par to runāt. Covid-19 laiks mūsu darbībā, nevarētu teikt, ka kaut ko mainījis, bet ir pieaudzis cilvēku skaits, kas pie mums vēršas. Ja pirms tam mēnesī bija līdz 50 mentoringa gadījumu, tad tagad līdz 80 vai pat 100 mēnesī.

Bieži vien cilvēki nesaprot, kāpēc tik daudz prasām no viņiem. Sakām, ka mums ir svarīgi palīdzēt, lai jūs nenākat atpakaļ. Mums ir arī ļoti daudz veiksmes stāstu, kad cilvēki, izkļuvuši no grūtībām, tagad atbalsta mūsu organizāciju.

"Skaties.lv": Palīdzīgo roku skaits aug?

Edijs: Bet darbs ir ļoti smags. Redzam gadījumus, kādus cilvēki standartā neredz, pat sastopamies ar nāves gadījumiem.. Pieredzam tādas lietas, ka pat brīnos, ka neesmu izdedzis astoņu gadu laikā kopš ar to nodarbojos. To, ko darām, veicam no sirds. Tas varbūt kompensē grūtības, ļauj neizdegt, jo dari to, ko mīli un mīli to, ko dari. Tas ir būtiskākais – būt ar sirdi iekšā ne tikai karmas dēļ. Pretējā gadījumā var vai nu izdegt, vai uzķerties uz cilvēkiem, kas neko nedara un aplauzties kādā brīdī. Arī labdarības izmantotāji mēdz būt.

Lasi vēl: "Latvijas Lepnums" Edijs Pipars – organizācijas "Palīdzēsim viens otram" dibinātājs un vadītājs