Doķene "Kā nenomiru Fanu kalnos" jeb slavenības sāk pēdējo "Ārpus zonas" pārgājiena dienu
Pēc piektās pārgājiena dienas ausis sestais un pēdējais rīts Tadžikistānas kalnos. Tā solās būt visgrūtākā ekspedīcijas diena, jo "Ārpus zonas" dalībniekus gaida augstākais un ilgākais kāpums. Tāpat laika prognoze nav vēlīga – jāpaspēj uzkāpt kalnā, pirms sākusies solītā vētra.
"Aiz muguras dienas, kas ļoti raksturīga Tadžikistānai. Ir ļoti grūti, vismaz daļai no grupas, ir ārkārtīgi smagas sajūtas par to, cik stāvs ir kāpums, vēl uznāca lietus, nedaudz vējš. Temps ir lēns, bet gribas iet ātrāk. Domas cilvēku prātos raisās visādas. Brīdī, kad paveras kalnu ainava vai kad iznāc pļaviņā, viss aizmirstas. Grūtums nokrīt nost no pleciem. (..) Šī viennozīmīgi ir viena no skaistākajām planētas vietām," par vēl piektajā pārgājiena dienā piedzīvoto stāsta dalībnieku koordinatore Kristīne Garklāva.
Tās izskaņā dalībnieki pārspriež, kad pēdējoreiz skatījušies uz sevi spogulī. TV personība Valters Krauze to nav darījis kopš ierašanās Tadžikistānā. Līdzīgi ir arī ar modeli un TV personību Māru Sleju, kura atskārtusi: "Viss, ko cilvēce saka par to, ka nevajag domāt, kā tu izskaties, tas šeit saliekas kopā. Jo kāda starpība? Starpība ir tam, vai tu vari noiet, vai vari būt laipns pret otru, pasmieties par Valtera jokiem."
Tajā pašā laikā skrituļslidotājs Nils Jansons gan spoguli šad tad patur acu priekšā, bet tam ir filozofisks iemesls. "Es ieskatos. Man ir svarīgi redzēt, ka tas čalis, kas ir spogulī, mēģina pārspēt pats sevi. Man gan sacensībās, gan dzīvē ir tā filozofija, ka neeju sisties ar kādu citu, bet svarīgākais man ir pārsist sevi un kļūt labākam. Ja atskatos un redzu, ka man sanāk, tad viss ir kārtībā."
Beidzot ausis sestās un pēdējās pārgājiena dienas rīts. Dalībnieki ir patīkami satraukti, taču ekspedīcijas vadītājs Valdis Vītoliņš liek "nolaisties uz zemes" īsumā apstāstot dienas plānu – viegli nebūs.
"Noslēdzošā diena, kuru gaidījām visilgāk, būs visgrūtākā, vistrakākā un visaugstākā. Dzīvē un šodien tikai uz augšu. Kalnu pāreja būs vismaz 3800 metri virs jūras līmeņa. Iespējams, sasniegsim arī virsotni. Kāpēc jāceļas pulksten 4 un jāiziet 6? Pulksten 13 sola pērkonu un negaisu, un mums jāizdara viss, lai tur augšā mēs būtu ap 12 un jau sāktu iet lejā. Mums ir sešas stundas, lai nokļūtu tur," uzsver Valdis.
Jau ceļā uz virstoni Kristīne atklāj kādu niansi. Proti, pirmajā "Ārpus zonas" sezonā dalībniekiem līdzi bijusi SOS poga, kuru nospiežot, palīgā ierastos helikopters. Tadžikistānā tādas ekstras gan nav.
"Šeit mums ir vispirms Abduls, tad satelīta telefons, bet galvenokārt ir ēzelīši. Ja kādam būtu slikti vai kāda trauma, ēzelīši būtu tie, kas palīdzētu nonākt līdz punktam, kur iespējams saņemt kādu palīdzību. Šeit principā ir tikai savvaļa. Šeit nav piebraucamo ceļu, pa kuriem varētu piebraukt klāt. Šeit ir jāiet," stāsta Kristīne.
Priekš kam tas vajadzīgs? Kā izpaužas augstuma plānprātība? Ar kādām sajūtām dalībnieki sasniegs tik ilgi gaidīto virsotni? To visu un vēl vairāk lūko redzēt astotajā "Ārpus zonas: Tadžikistānas kalnos" sērijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
