Aptuveni 85 kilometri, 5650 augstuma metri, bet augstākā virsotne – 3800 metri virs jūras līmeņa. Tāda ir otrās "Ārpus zonas" sezonas dalībnieku pārgājiena Tadžikistānas kalnos bilance. Gājiens bija patiesi izaicinošs, taču galu galā ceļš bija svarīgāks par galamērķi.
"Pēdējā pārgājiena diena vienmēr ir mazliet jokaina – atvieglojums, ka pēdējā nakts teltī, un priekš, ka pavisam drīz varēsim izmazgāt matus. Un reizē arī mazliet smeldzīgas sajūtas, ka tūlīt pienāks mirklis, kad kalniem teiksim: "Paldies!" aizkadrā stāsta ekspedīcijas vaininiece Kristīne Garklāva.
Pēc virstones sasniegšanas dalībnieki aizvada vēl pēdējo nakti teltīs, lai no rīta bez steigas pievarētu nieka trīs kilometrus, pēc kuriem tos sagaida pikapi. Tās ir pārgājiena beigas.
Pirms atgriešanās cilvēkos dalībnieki atklāj, kas tiem pietrūkst visvairāk. Kādam tā ir gulta un normālas labierīcības, citam – cilvēki vai mīļdzīvnieks, vēl kādam gribas samīļot mīļotās draudzenes cisku vai apēst rabarberus ar cukuru.
Lai kā tur arī būtu, skaidr ir viens – pārgājiena beigās smagums kļūst par vieglumu – ne tikai tāpēc, ka dalībnieki nonākuši galā, bet arī tāpēc, ka beidzot atskārtuši, ka ceļš bija svarīgāks par galamērķi.
"Pirmajā dienā domāju – gribu mājās, un paskatieties – pagāja sešas dienas, un, re, apaļais to ir izdarījis. Pats, ja godīgi, esmu šokā. Galīgi nebija viegli. (..) Vai es ietu vēlreiz? Ja jā, tad es visādā ziņā tam nopietnāk gatavotos. (..) Laikam vienīgais, ko biju izdarījis, nedēļu pastaigājis ar zābakiem. Cerēju uz brīnumu," atklāj TV personība Valters Krauze.
"Man liekas, ka vārdi bieži vien pieviļ cilvēku. Kā es raksturotu to, kas man ir šeit apkārt? To nevar raksturot. Jebkurš vārds top sīks šo kalnu priekšā. Piefiksēju, ka, kāpjot kalnā, daudz grūtāk ir un mazāk gribas runāt. Bet traucoties, slīdot lejā, prāts kļūst izklaidīgāks. Ja uz to skatās kā metaforu, tad tā arī ir – nevajadzētu aizrauties ar to lejupslīdi. (..) Saistībā ar šo ārpus zonu viens vārds, kas man nāk prātā, ir "gribasspēks". Neviens nenolaida degunu zemē, nevienā brīdī nepateica "nē"," stāsta aktieris Kārlis Arnolds Avots.
"Šādi izskatās laimīgs cilvēks. Man ritīgi negribas neiet rīt, man gribas iet. Es šādi varētu vēl nedēļu. Man bija [atziņas], bet es tagad to vairs neatceros. Man ir tukšs prāts, tā nulles sajūta. Esmu nulles punktā šobrīd. (..) Ļoti viegla sajūta ir. Mans ķermenis ir it kā pacēlies. Varbūt mans gars ir pacēlies?" retoriski vaicā TV personība un modele Māra Sleja.
"Bija grūti, bija vajadzīgs mirklis, lai aprastu ar skatu, kas ir uz visām pusēm, bet nereāli. Kādam kaut ko izstāstīt? Nav vispār vērts mēģināt. Ir pietiekami daudz filmu redzēts, bet, kad tu pats tur stāvi un redzi, tas dabas spēks un varenums… Tu saproti, ka tās priekšā esi mazs, sīks knariņš, un maz kas ir tavos spēkos," pārdomās dalās skrituļslidotājs Nils Jansons.
"Tas bija nenormāli grūti, bet vienīgais, ko paņemu sev līdzi – nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka esmu tik stipra savos 56 gados un ka es varu to visu turēt. Tas mani visādā veidā iedvesmo. Ar to vajadzētu darīt lielas lietas. Nezinu, ko ar to iesākšu, bet tas iedot milzīgu drosmi dzīvot," teic aktrise Zane Daudziņa.
"Šis ir labs pagrieziena punkts man, lai varētu izdauzīties vēl un vēl šādi. Bet man gribas vēl to ekstrēmo uzgriezt nedaudz lielāku. Man vajag, lai sāp, lai lielāki sūdi ir," neslēpj mūziķis Helvijs Fiņķis.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt mākslinieks Kristians Brekte nosaka: "Gājiens bija foršs. Es vairāk esmu vizionārs, tāpēc ar to atvērto muti visur skatījos."
Piedzīvojumu ekspedīcija pa leģendārajiem Fanu kalniem Tadžikistānā. Septiņas sabiedrībā zināmas personas kopā ar raidījuma vadītāju Kristīni Garklāvu dodas pārbaudījumiem pilnā pārgājienā, 80 km garumā uz pleciem nesot līdzi visu nepieciešamo. Šajā pārgājienā katru dienu būs jāpārvar krietns daudzums augstuma metru, tūristi tur sastopami reti.
