Sista, pazemota un atteikusies no saviem bērniem – TV3 pārvērtību šova Gunitas skarbais dzīvesstāsts

"Esmu izgājusi cauri ellei," Skaties.lv atzīst TV3 šova varone Gunita Bižāne. Būdama bērns, viņa kļuvusi par vardarbības upuri un no fiziskas varmācības nav varējusi izvairīties arī pieaugušā vecumā. Tagad Gunita cer, ka viņas stāsts kalpos par piemēru citās sievietēm par ģimenē piedzīvoto vardarbību vairs neklusēt.

Bērnībā piesieta kūtī pie ķēdes

"No pusotra gada vecuma biju pamesta bērnu namā. Televīzijā bija sižets, ka meitenīte tika atrasta, kūtī piesieta. Kaimiņi gāja garām un dzirdēja, ka kūtī raud bērns. Es biju saindējusies ar kombikormu, tika konstatēta klīniskā nāve – divas reizes sirds apstājās. Biju slimojusi ar meningītu. Mani izglāba viens no bāriņtiesas," skarbo dzīvesstāstu iesāk Gunita.

Piecu gadu vecumā Gunita nokļuva audžu ģimenē, kur nodzīvoja līdz 17 gadiem. Taču ar skaistām atmiņām no bērnības viņa palepoties nevar: "Man nelaida uz pasākumiem – ne uz klases vakariem, ne ekskursijās. Es biju reāli iespundēta istabā un mani ne par ko sita". Gunitai sāpīgi bijuši arī mūžīgie pārmetumi par visu.

Trīs mēnešus pirms pilngadības sasniegšanas viņa tomēr atgriezās bērnu namā. "Man audžuvecāki pateica: "Naudiņu vairs nemaksā, kāda jēga tevi turēt? Izvēlies – vai nu tu ej strādāt, vai mācīties!". Es viņiem pateicu, ka eju mācīties, nekāda strādāšana nebūs."

Pēc 18. dzimšanas dienas Gunita bērnu namu atstāja. "Uzradās īstā mamma, sākām uzturēt kontaktus – sākumā ļoti labus, forši savus 18 gadus nosvinēju pie mammas. Parādījās arī pārējie seši brāļi un māsas – viss bija cepuri nost," atminas Gunita.

Attiecības ar māti vēlāk tomēr sarežģījās. "Ar mammu sākās konflikti. Viņai bija iebildumi, ka es jau puisi sev meklēju, jau dzīvi gribēju iekārtot. Ar puisi arī iepazinos – viņam bija 22 gadi, man – 18," stāsta šova dalībniece.

Pēc divu nedēļu sarakstīšanās iepazīšanās čatiņā viņi nolēma satikties un drīz vien saprata, ka abus tiešām kas vieno, un palika kopā.

Jaunieši sāka domāt, ko darīt. "Iestājāmies Ķemeru vakara vidusskolā. Gribējās vidējo izglītību iegūt. Man bija tikai pamatizglītība.

Iesākām, paķēmojāmies, bet intereses mācīties īsti nebija. Puiša vecāki teica: "Ko jūs sēžat mums uz kakla, mums tak par dzīvokli jāmaksā. Tu esi meitene un neko nedarīsi?" Nodomājām, labi, iesim strādāt," stāsta Gunita. Viņa atradusi pārdevējas darbu, bet draugs sākumā strādājis par krāvēju, vēlāk par apsargu.

Atsakās no saviem bērniem

Gunitai un viņas to laiku draugam dzīve sākusi iet uz augšu. "Pagāja kāds gads, pieteicās bērniņš. Bija plānots, gaidījām ar nepacietību. Aizgāju dekrētā. Pēc apmēram pusotra gada pieteicās otrs bērniņš," stāsta sieviete.

Tomēr ģimenes dzīvei ilgi nebija lemts turpināties.

"Tad notika kas traks. Cilvēkam patika spēlēt azartspēles. Viņš arī mani nokrāpa. Pēc tā gājiena es viņam vairs nepiedevu. Aizgāju no viņa," par to, kā izvērtās viņas pirmās attiecības, atminas Gunita. "Bērni palika pie viņa. Kad es aizgāju prom, man tika atdalīti bērni, lai nebūtu alimenti jāmaksā."

Lēmumu par bērnu atstāšanu tēvam sieviete pieņēmusi labprātīgi, jo "nebija, kur likties". Kā tolaiku notikumus atstāsta Gunita, pēc aiziešanas no bērnu tēva viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur izveidojās jaunas attiecības. Tomēr, nespējot atrast auklīti, tika nolemts vienu no puikām uzticēt savai mammai: "Uz kādu laiciņu paaudzināt, kamēr es pastrādāšu un izdomāšu, ko tālāk darīt. Mamma iemācīja staigāt, visu pārējo."

Bērns pie Gunitas mammas dzīvojis apmēram gadu, tomēr viņa nav varējusi uzticēties mātes dzīvesdraugam, kuram paticis lietot alkoholu un pret Gunitu izturējies vardarbīgi, tādēļ viņa rīkojusies: "Piezvanīju bērnu tēvam. Viņš atbrauca ar policiju, es parakstīju līgumu, ka es uzticos bērnu tēvam, lai viņš uzņemas pilnu atbildību par visu."

Nu Gunita uzturlīdzekļu maksājumus veic. Tas sācies pēc tam, kad pagājušajā gadā atklājies, ka par nostrādāto Gunita saņem mazāk naudas nekā cerēts. "Beigās izrādījās, ka viņš mani ir iesniedzis "alimentos"."

Kā stāsta sievietes tagadējais draugs Rolands Afanasjevs, abi reaģēja nekavējoties: "Sakārtojām to, ka tika atbloķēts konts, sākti veikt alimentu maksājumi – ar vienošanos tādu, ka mēs bērnus atgūsim, es domāju, šī gada laikā noteikti. Vismaz vienu. Lai atgūtu abus, mums jānomaina dzīves vieta – jāpaņem lielāks dzīvoklis, vismaz divistabu, ja ne trīsistabu."

Tagad Gunitas vecākajam dēlam ir seši gadi, bet vidējam šovasar apritēs pieci, savukārt jaunākajai atvasītei – dēliņam Aleksam –, kurš nācis pasaulē attiecībās ar Rolandu, šomēnes aprit gadiņš.

Rolands pats piedzima ģimenē, kur auga kopā ar diviem īstajiem brāļiem un diviem audžu puikām. "Tagad man pašam dzīvē tāda situācija. Protams, bērniem nebūs spiests mani saukt par tēti. Ja paši gribēs, tad sauks."

Vīrietis atzīst, ka viņu nebiedē lielāka atbildība, kas nāk komplektā ar kuplāku ģimeni: "Tā būs jaunas atbildības uzņemšanās, skolas vecums prasīs lielāku finanšu ieguldījumu, bet esmu tam gatavs."

Pēc TV šova uzrodas brālis un māsa

Gunita ir gandarīta, ka pēc piedalīšanās TV šovā viņai uzlabojušās attiecības ar brāli un māsu, kuri līdz šim sievieti atstūmuši, jo nav spējuši pieņemt to, kā izvērtušās viņas pirmās attiecības.

"Pēc šova viņi saprata, ka esmu atradusi īsto cilvēku, man ir bērns, un viss pārējais, ko viņi redzēja, ļāva pārliecināties, ka mana dzīve ir mainījusies," tā Gunita.

Mātei nespēj piedot

Šaušalīgo stāsts par sevi kā meitenīti, kura tika piesieta kūtī pie ķēdes, Gunita daudzus gadus pēc notikuma izlasīja avīzē: "Man bija 12 gadu, kad audžumāte man parādīja to avīzi."

Kā stāsta Gunita, bez viņas māte laidusi pasaulē vēl sešus bērnus, un par trim no tiem aizgādības tiesības tikušas atņemtas. "Es nezinu, kādēļ tikai trīs atņēma, kādēļ neatņēma visus," aizdomājas sieviete.

Īstajai mātei pāridarījumu Gunita nav piedevusi, un arī vardarbība no puses patēva – galvas slīcināšana podā, sišana – nav piedodama: "Es nezinu, kā piedot."

Savukārt ar audžumātei Gunita sevišķi kontaktu neuztur: "Kādreiz es vēl zvanīju, tagad vairs ne, jo viņa visu laiku pārmet man par pagātni."

Rolands atzīst, ka tas, kam draudzene izgājusi cauri, ir prātam neaptverami un šokējoši: "Kad Gunita stāstīja šo stāstu, es biju asarās."

Tikmēr viņa pati paziņo, ka par savu dzīvi vēlētos sarakstīt grāmatu.