Estere Beatrise Klapere: Ir vienots mērķis uz kuru virzīties, neatliek laika tādām lietām kā kautrība un mulsums

Kā tu piekriti dalībai šovā? Nebaidījies no nezināmā?

Tas viss notika vienā vakarā. Man piedāvāja iespēju un pieņēmu salīdzinoši ātru lēmumu. Apzinājos, ka nebūs viegli un, godīgi sakot, nezināju ko no šīs pieredzes sagaidīt, mani ļoti iedvesmoja mammas, māsas un labākās draudzenes vārdi. Viņas skaidri pauda, ka ir jāpiedalās un jāizmanto iespēja, jāliek lietā dzīves laikā iegūtā pieredze sporta dejās.

Tavs mērķis šovā – uzvara, popularitāte, pašizaugsme?

Mērķis noteikti nav nedz popularitāte, nedz naudas balva, par naudas balvu uzzināju pēc tam, kad jau biju piekritusi piedalīties un satikusi Mārci. Man šovs ir kā iespēja, pirmkārt, izaicināt sevi, pārbaudīt, vai joprojām esmu spējīga uz tiem pašiem deju elementiem un fizisko noturību, kā iepriekš, otrkārt, gribēju dzīvē piedzīvojumu, unikālu pieredzi, kuru šovs noteikti sniedz. Man personīgi vietu sadalījums nav tik nozīmīgs, kā ideju realizēšana un atrādīšana skatītājiem. Vai nu tie būs tikai 6 vai visi 12 raidījumi, esmu laimīga par katru deju, kuru varam nodejot.

Vai ar deju partneri Mārci uzreiz izdevās atrast kopīgu valodu?

Kopīga valoda radās uzreiz. Atminos, ka Mārcim pirmajā tikšanās reizē teicu, ka man svarīga kvalitāte, pie tā arī strādājam, lai katrs priekšnesums būtu ne tikai interesants skatītājiem, bet arī attīstošs mums abiem un mēs spētu parādīt sporta dejas no klasiskās un elegantās puses, jo tas, manuprāt, mums piestāv vislabāk. Taču, mēs nebaidāmies būt dažādi un to noteikti redzēs skatītāji 6. raidījumā!

Draudzība pēc šova turpināsies, vai arī tas ir vienkārši kopīgs piedzīvojums?

Man tik intensīvs darbs deju zālē un komunikācija ikdienā nozīmē to, ka esam draugi, kuri ir iemācījušies strādāt viena mērķa vārdā, kā arī, mums darba procesā iet diezgan jautri, līdz ar to, visu šo pieredzi varu tikai vienīgi baudīt. Par komunikāciju pēc šova – tad jau redzēs, šobrīd grūti spiest cik ļoti Mārcim esmu apnikusi ar visiem "viens, divi, trīs..", "turi rokas" (smejas).

Deja nereti prasa ļoti ciešu ķermenisku kontaktu, kā ar mulsumu?

Arī ikdienā pasniedzu deju stundas gan bērniem, gan pieaugušajiem un diezgan ātri esmu iemācījusies pielāgoties otram cilvēkam. Pati nekādu mulsumu neizjūtu. Ir darbs pie kura jāstrādā, ir vienots mērķis uz kuru virzīties un tad neatliek laika tādām lietām kā kautrība un mulsums. Savā ziņā, cenšos priekšlaicīgi "noskenēt" cilvēku, lai saprastu vai jebkāda sadarbība izdosies un Mārcis šo pārbaudi izturēja uzreiz.

Mārcis ir centīgs skolnieks? Cik ilgi un bieži ir jūsu mēģinājumi?

Noteikti varu teikt, ka Mārcis ir ļoti centīgs skolnieks. Jāņem vērā, ka viņš nekad iepriekš dzīvē nav dejojis un tas nebūs nekāds jaunums ja teikšu, ka dejas un, īpaši sporta dejas, nav nekas viegls. Tiem, kas domā pretēji, iesaku aiziet pamēģināt iemācīties 6 dienu laikā kādu no sporta dejām un nodejot visas Latvijas priekšā. Mārcis ļoti atbildīgi pieiet katrai no dejām. Ir nepieciešams domāt par neskaitāmām lietām vienlaicīgi, varu tikai apbrīnot, ka cilvēks, kuram nav nekādas iepriekšējās pieredzes deju pasaulē, var "pārkāpt sev pāri" un dejot visas Latvijas priekšā.

Kā ar iekšējo "bloku" pārvarēšanu, kā nekā visi – neesmu lokans, neprotu dejot, slēpjas galvās, ne ķermeņos!

Mēs bijām viens no pēdējiem pāriem, kuri apstiprināja dalību šovā, mums bija relatīvi mazāk laika sagatavoties, tātad arī cīņai ar iekšējiem "blokiem" neatliek pārāk daudz laika. Tiem ir jānokrīt pašiem no sevis katru svētdienu. Es no savas puses cenšos darīt visu iespējamo, lai šo "bloku" nokrišanas procesu paātrinātu vai, ja tas ir iespējams, neitralizētu.

Cik daudz laika katru nedēļu veltiet treniņiem, deju apguvei?

Ideāla nedēļa ir tad, kad izdodas trenēties katru dienu, vismaz 2.5 stundas. Mārcim ir diezgan daudz koncertu un gadās reizes, kad nodarbības tiek atceltas un tad, protams, iestājas lielāks uztraukums par to, kā visu paspēt. Ir arī bijušas reizes, kad strādājam sešos no rīta, jo atlikusī dienas daļa ir aizņemta mums abiem. Taču, līdz šim jau esam iestrādājuši shēmu, ja nodarbība kādā dienā nenotiek, tad nākamajā trenēsimies tik ilgi, līdz viss sanāks.

Vai ieklausies žūrijas komentāros, tie palīdz uzlabot sniegumu citās pārraidēs?

Protams, žūrijas komentāri tiek augstu vērtēti un implementēti katrā nākamajā raidījumā. Tas ir profesionāļu redzējums no malas un ievērojami palīdz nākamo horeogrāfiju veidošanas procesā. Atzīšos, ka pēc pārraidēm kopā dejas video neskatāmies, to darām katrs atsevišķi. Man ir būtiski, lai vai kas notiktu raidījuma laikā, līdz ko tas ir galā, ir jāliek jauna bilde iekšā. Katrs pats apzināmies savas kļūdas.

Kā pirms tiešraidēm cīnies ar stresu, un arī stāvot un gaidot, kad nosauks jūsu vārdus, kā tos, kuri paliek šovā?

Man ir dažādas tehnikas, kā cīnos ar uztraukumu, līdzšinējā pieredze sporta dejās ļoti palīdz. Nedēļas laikā noteikti vairāk nekā 50 reizes noskatos iefilmēto horeogrāfijas video. Tas palīdz ne tikai identificēt kļūdas un kustības pie kurām vēl nepieciešams piestrādāt, bet arī palīdz "iesakņoties" horeogrāfijai galvā. Jo vairāk reizes kaut ko atkārtoju, jo pārliecinošāka jutīšos. Pieļauju, ka tā ir lielākajai daļai dejotāju un to pašu mācu arī Mārcim. Atkārtojot vienu un to pašu kustību vai mūsu gadījumā horeogrāfiju – desmit, divdesmit reizes pēc kārtas, tā tiek automatizēta un stresa ietekmē būs mazāks risks pieļaut kļūdas un parādās vairāk kapacitātes emocijām un pašai dejas baudīšanai. Stāvot un gaidot, kad nosauks mūsu vārdus, protams, arī ir uztraukums, taču, pats svarīgākais brīdis man ir tad, kad mēs dejojam. Ja esam izdarījuši maksimumu, tad izbalsošana ir mierīgāka.

Kā tu pelni iztiku – ar dejām, vai arī tev ir cita nodarbošanās?

Ikdienā strādāju uzņēmumā "Printful". Brīvajos brīžos pasniedzu sporta deju nodarbības bērniem un pieaugušajiem, kurās iekļauju ne tikai sporta dejas, bet arī klasiku, fiziskās noturības treniņus, horeogrāfiju un stiepšanos, kā arī džezu un laikmetīgās dejas. Man patīk ikdienā dzīvot pēc noteikta grafika, un jo vairāk piepildīts ir mans pienākumu saraksts, jo produktīvāka kļūstu. To varu noteikti arī ieteikt citiem. Protams, nevar aizmirst par kvalitatīvu atpūtu un miegu, taču šajā konkrētajā dzīves posmā, tas man ir otrajā plānā.

Dejas, darbs, horeogrāfiju domāšana dienu no dienas nedēļu no nedēļas, kā tu cīnies ar nogurumu un māksliniecisko izdegšanu?

Palīdz ģimenes un draugu atbalsts, varu jebkurā brīdī izkratīt sirdi, palūgt viņu viedokli par dziesmu, horeogrāfiju, tērpiem un visu pārējo. Man pašai ir svarīgi šajā periodā arī ilgi nepalikt vienai. Jūtu, ka ir nepieciešams ar kādu diskutēt, pārrunāt gan iepriekšējos raidījumus, gan gaidāmos. Tas palīdz morāli sagatavoties. Par māksliniecisko izdegšanu varu teikt, ka tāda man šeit nedraud, jo dejas es mīlu no visas sirds. Jā, ir fiziski grūti un sāp kājas, rokas, īpaši mugura, taču to visu spēju arī baudīt. Dzīvojam tikai vienreiz un šāda pieredze ir jābauda uz maksimumu!

Ar ko tu mīli nodarboties vēl bez dejām, kādi ir tavi hobiji? Kā tu atgūsti dzīvesprieku un radošumu?

Bez dejām un darba "Printful", mana dzīve ir pietiekami piepildīta. Izbaudu katru vakaru, kuru pavadām draugu kompānijās. Viens no maniem hobijiem ir lutināt mazo brāli. Baudu arī vakarus, kuros varu pagatavot kaut ko garšīgu. Vairāk gan man padodas saldo ēdienu gatavošana, neskatoties uz to, ka ikdienā saldumus īpaši uzturā nelietoju. Nevis diētas dēļ, bet esmu sirdī vairāk sāļo ēdienu piekritēja. Dzīvesprieku un radošumu atgūstu klausoties mūziku, skatoties savus mīļākos raidījumus un pavadot laiku ar suni. Noteikti jāmin, ka ir arī konkrēti cilvēki, kuri mani iedvesmo un motivē.

Vai atliek laiks arī privātajai dzīvei, attiecībām? Tu esi brīva vai attiecībās?

Godīgi sakot – nē. Šobrīd manā dzīvē prioritātes ir diezgan skaidras – darbs un šovs. Neesmu attiecībās un grūti iedomāties, ka man šobrīd būtu tam pietiekoši daudz laika vai vēlmes uzsākt ko jaunu. Man patīk inteliģenti, izskatīgi un mērķtiecīgi vīrieši. Man ir svarīgi, lai otrs cilvēks spētu ikdienas darbu drūzmā un steigā atrast laiku arī kvalitatīvai komunikācijai ar mani. Nesaku, ka tai ir jābūt nepārtrauktai komunikācijai visas dienas garumā, taču augsti novērtēju "mazās" lietas, kuras cilvēki spēj sniegt.

Kā tu nokļuvi sporta deju pasaulē? Kā hobijs pārauga par nodarbošanos?

Deju pasaulē nokļuvu samērā neapzināti. Kopš 3 gadu vecuma mamma un tētis mani mērķtiecīgi veda uz dažādiem attīstošiem pulciņiem – baleta nodarbības, sporta dejas, dziedāšana. Jau četru gadu vecumā startēju savās pirmajās sporta deju sacensībās, kas šķiet neticami! Kad man bija 7 gadi, tad nācās izvēlēties divas no trīs ārpusskolas nodarbēm un, ilgi nedomājot, nolēmu, ka turpināšu dejot gan baletu, gan sporta dejas. 10 gadu vecumā nolēmu, ka pievērsīšos profesionāli tikai sporta dejām un kopš tās dienas, dejas ir bijusi neatņemama manas un arī manas ģimenes dzīves sastāvdaļa, ne tikai tāpēc, ka es mīlēju dejot, bet arī tāpēc, ka dejoja gan mana vecākā māsa, gan jaunākais brālis. Jāsaka, ka nu jau nedaudz vairāk kā 5 gadus nestartēju sacensībās, bet tikai trenēju bērnus un pieaugušos. Sasniedzu Latvijas un Ziemeļeiropas ietvaros visu, ko vēlējos sasniegt un uzskatīju, ka ir laiks pievērsties citas karjeras attīstīšanai.

Kādas ir tavas atmiņā paliekošākās sacensības – nav būtiski vietas vai emociju ziņā!

Uzreiz prātā nāk uzvara Ziemeļeiropas čempionāts. Tas emocionāli bija viens no labākajiem brīžiem manā dzīvē. Dzirdēt Latvijas himnu, stāvot uz 1.vietas pjedestāla – bija kas neaizmirstams. Noteikti atmiņā paliekoši arī ir visi Eiropas un pasaules čempionāti uz kuriem man ir bijis tas gods doties pārstāvēt Latviju.

Deja paņem lielu daļu no dzīves, sākumā bērnību, tad pusaudžu gadu pieredzi, tad pieaugušo dzīves daļu – kā ieturēt balansu?

Jā, dejas tik tiešām aizņem ievērojami lielu daļu no dzīves. Lai ieturētu balansu ir, pirmkārt, nepieciešams, lai pašam cilvēkam patiktu dejot. Citādāk, ja tā ir uzspiesta lieta, tad balansa nebūs. Ievērojama daļa manu tuvāko draugu ir no deju pasaules, līdz ar to, tas arī rada to sajūtu, ka nekur tālu neesmu varējusi no dejas aizskriet. Otrkārt, nepieciešama liela paškontrole un izturība. Dejas tik tiešām nav viegla lieta, es pat to raksturotu kā līdz šim grūtāko dzīves periodu, gan fiziski, gan morāli.

Tu esi studējusi psiholoģiju, kāpēc nestrādā profesijā? Vainojama pārāk lielā empātija?

Jā, man ir maģistra grāds organizāciju psiholoģijā, pagaidām neplānoju šajā nozarē strādāt. Ieguvu neizsakāmi daudz teorētiskās un praktiskās zināšanas, kas visnotaļ ir veicinājušas manu izpratni par psiholoģiju. Esmu ļoti empātisks cilvēks, un tas man brīžiem traucē veidot kvalitatīvas attiecības ar cilvēkiem, jo atļauju "darīt pārāk daudz", taču, lai citu problēmas nelaistu caur sevi, cenšos vienkāršiem vārdiem sakot, sevi ļoti daudz nodarbināt. Ja mans ikdienas grafiks ir piepildīts, tad neatliks tik daudz laika pārdzīvojumiem. Kā arī, gadu laikā esmu iemācījusies atsvešināties no cilvēkiem, kuriem ir būtiski tikai "kratīt sirdi", nevis sniegt to pašu arī pretim.

Ko tu gribētu pateikt saviem un Mārča atbalstītājiem?!

Pirmkārt, gribētu pateikt mīļu paldies par atbalstu šova laikā. Jūsu balsis un labie vārdi mūs motivē turpināt trenēties un gatavot arvien jaunus pārsteigumus! Otrkārt, tas tik tiešām nav viegli un ir prieks, ka skatītāji rezonē un novērtē Mārča centienus dejot un attīstīties šajā nozarē! Jūs esat labākie un neskatoties uz to, kāds būs rezultāts, mēs vienmēr jutīsimies gandarīti par katru no dejām, kuru varēsim nodejot šova ietvaros. Paldies Jums!

Šovu "Dejo ar zvaigzni" vēro katru svētdienu telekanālā TV3, plkst.20.30!