Uzņēmējs Kristofs Blaus vērtē, cik viegli jaunuzņēmumiem apgūt eksporta tirgu

Vai ir nozīme tam, no kurienes nākam?

Nereti no pašiem latviešiem dzirdēts, cik mēs esam maza valsts, kam sevi lielajā pasaules kartē ir grūti pierādīt. Kristofs Blaus tādām runām kategoriski nepiekrīt. Ar eksporta grūtībām saskaras uzņēmēji visur pasaulē. Problēmas var izpausties daudzos aspektos, piemēram, produktā vai neprasmē noskatītajā tirgū strādāt, pieredzes vai līdzekļu trūkumā, tomēr reālā komercijā vismazākā nozīme būs tam, no kuras valsts uzņēmums nācis.

"Būtu negods uzņēmējam sūkstīties par savu latvisko izcelsmi tieši šogad, kopš esam pasaulē vadošie Ukrainas atbalstītāji, izcīnījām bronzu hokejā un vēl vienu bronzu 3×3 pasaules čempionātā. Galvu augšā un apzināmies, ka izšķiroša nozīme ir tikai tam, kādu vērtību uzņēmums piedāvā, cik labs ir produkts vai pakalpojums un cik veiksmīga – prasme konkrētajā tirgū iespraukties," saka Kristofs Blaus. "Mēs, Nutrameg, uzsākot eksportu, gribējām uzreiz apgūt lielu tirgu – nesanāca. Pagāja vairāki gadi, pirms mums izdevās pirmais veiksmīgais eksporta mēģinājums. Ar katru nākamo tirgu jau gāja vieglāk. Nutrameg rekords šobrīd ir pat trīs jaunas eksporta valstis mēnesī."

Ko Latvija var eksportēt?

"Vairāk eksportēt tehnoloģijas. Mums ir intelekts un radošums, tikai smagi jāstrādā un un neatlaidīgi jāvirza sava ideja starptautiski. Jauni IT produkti jābūvē primāri globālajam tirgum, abstrahējoties no Latvijas apstākļiem," ir pārliecināts Kristofs Blaus. "Tas pat nav investīciju ietilpīgs pasākums, sākumam pietiek ar apņēmību un smagu darbu, nevajag lielas ražotnes vai citas investīcijas. Iespēju ir ļoti daudz, piemēram, eksportēt enerģiju – mums ir lieliski vēja apstākļi un iespējas ne tikai sasniegt enerģijas neatkarību, bet arī kļūt par eksportētāju. Būtu gana ar 115 turbīnām, ko varam uzstādīt 3–4 gados, lai enerģijas pietiktu gan pašiem, gan eksportam."

Vienlaikus nav tā, ka tehnoloģijas viennozīmīgi būtu vieglāk eksportēt nekā, piemēram, koksni vai pārtiku. "Ja kāds ražo, piemēram, čipsus, tas ir kaut kas taustāms, potenciālais pircējs to var pagaršot un ātri nolemt, vai viņam tas der. Ar lietotnēm it kā ir vieglāk, nav jārisina loģistika, bet ar tehnoloģijām ir citas, intelektuālas grūtības. Jebkura lietotne, patiesībā, ir noteikts domu gājiens, kas ir uzlikts uz ekrāna. Ja visu mūžu esi dzīvojis tikai Rīgā, vai esi drošs, ka tavs domu gājiens ir savietojams ar vidējā, piemēram, amerikāņa domāšanas veidu? Vai viņš rezervē restorānu tāpat kā latvietis? Vai viņš tādā pašā veidā lieto e-veikalus? Iespējams, ir vajadzīgs citāds ekrāna skats, cits domu gājiens, jo amerikānis izvēlas un iepērkas citādi, nekā esam pieraduši mēs. Tāpēc eksportēt tehnoloģijas var izrādīties pat grūtāk, nekā fiziski aizvest un nolikt veikala plauktā čipsus," saka Kristofs Blaus.

Kādas kļūdas nevajadzētu pieļaut?

"Latvieši bieži pieļauj vienu tipisku kļūdu – mēra pasauli pēc savas mērauklas. Runājot par tehnoloģijām, mēs dzīvojam digitālā paradīzē, mums ir nenormāli ātrs, lēts un visur pieejams internets, fenomenāla infrastruktūra, droši maksājumi. Ja vien kontā ir nauda, gandrīz vienmēr jebkurš maksājums izdodas ātri un vienkārši. Bet lielākajā daļā pasaules tā nav. Latvijā lietotne ielādējas uzreiz, bet vairumā Eiropas valstu tā nenotiek, nerunājot nemaz par Indiju vai Dienvidameriku. Un, ja uzņēmums būvē savu lietotni ar domu, ka tajā viss notiek zibenīgi, var izrādīties, ka nenotiek nemaz un izšķirošajā brīdī neielādējas tieši vissvarīgākā funkcija, un lietotājs nevar samaksāt par tavu pakalpojumu," skaidro Nutrameg vadītājs.

"Otrkārt, ja kādam Latvijā labi veicas, var gadīties, ka viņam patiešām ir vienkārši paveicies, viņa piedāvājums īstajā brīdī ir sasniedzis pareizo "burbuli", un tāpēc viņa slava ir strauji izplatījusies. Taču citos tirgos viņš nezina ne tās nianses, ne tos sociālos burbuļus, un pats pakalpojums, izrādās, nav gana saprotams, lai arī bez plaša sociālā konteksta cilvēki saskatītu tajā vērtību. Daudzi uzņēmumi paklūp tieši pār neskaidru sava produkta un piedāvājuma DNS," vēl vienu izaicinājumu ieskicē Kristofs Blaus.

Vēl kāds būtisks noteikums – līdz ar lielisku ideju un skaidru vēstījumu ir jābūt gatavam vismaz kādu laiku "dedzināt" naudu un nebankrotēt, tātad ir jābūt zināmiem finansiāliem muskuļiem. "Neviens nezina, kad eksports sāks nest peļņu, tāpēc ir jārēķinās, ka vismaz sešus mēnešus jābūt spējīgam finansēt šo projektu – tērēt naudu un nebankrotēt, uztverot to drīzāk kā sportisku attīstības iespēju, nevis izdzīvošanas jautājumu," saka uzņēmējs. "Tie, kuri plāno peļņu no pirmajiem mēnešiem, ielaižas ļoti riskantā pasākumā. Un būtu vēlams, īpaši apgūstot pirmo eksporta tirgu, atrast uzticamu vietējo konsultantu, kurš var palīdzēt atrisināt tehniskus jautājumus, nodrošināt tulkojumus, strādāt ar vietējiem partneriem. Nepārzinot valodu, vietējo kultūru un kontekstu, kļūdīties ir ļoti viegli. Varbūt ir lielisks produkts, bet slikts tulkojums, varbūt nepareizs komunikācijas kanāls vai kāda tehniska problēma, kas liedz uzrunāt vietējo auditoriju. Varbūt uzņēmums vienkārši nezina, kā to izdarīt. Paviršāka kompānija varētu mēģināt kaut ko pārdot latviešiem, reklamējoties "Jaunajā vilnī" – it kā liels muzikāls pasākums, bet, nezinot kontekstu, ka mums, latviešiem, tādi pasākumi izraisa sliktu dūšu, uzņēmumam nekas nesanāks. Vietējais konteksts palīdz. Kad apgūtas pirmās piecas valstis, būs vieglāk saprast, kuri ir būtiskākie aspekti, kam jāvelta uzmanība, un kas ir mazāk būtiski, – un šī realitāte var atšķirties no sākotnēji domātā."

Kā izvairīties no vilšanās?

Jebkuram uzņēmējam ir vajadzīgas ambīcijas – bez tām nav motivācijas izdzīvot biznesa vidē. Tomēr ne vienmēr ir viegli rast līdzsvaru starp vēlmēm un iespējām. "No vilšanās var izvairīties tikai vienā veidā – atmetot ideju par eksportēšanu. Uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt, jārēķinās, ka vilšanās būs viņu ikdiena vismaz pirmos pāris gadus. Ja nerunājam par vilšanos, bet par to, kā pasargāt savu uzņēmumu no morālas un finansiālas izdegšanas, iesaku sev noteikt konkrētu termiņu un budžetu, piemēram, deviņus mēnešus un n tūkstošus, kurus vari atļauties ieguldīt un pazaudēt. Ja pēc noteiktā termiņa progress ir nulle – varbūt jāpadomā par citu tirgu," iesaka Kristofs Blaus. "Iespējams, uzņēmums vienkārši pūlas nepareizajā tirgū. Ne visi produkti būs sekmīgi visos tirgos. Un dažreiz uzņēmums dara visu pareizi, tikai nepareizajā valstī. Nomaini fokusu uz citu valsti, un viss aiziet."

Uzņēmējs atzīst – nelaime tā, ka cēloņus un sakarības var viegli izskaidrot, skatoties atpakaļ, bet precīzi paredzēt kaut ko uz priekšu izdodas ļoti reti. Tas gan nenozīmē, ka no savām ambīcijām būtu jāatsakās – uzņēmēja gars vienmēr ir izslāpis pēc kaut kā labāka, nekā ir šodien.