Latvijas sportistu medaļu likteņi – mērķtiecīga valsts sporta politika vai tomēr nejaušību virkne?

Tāpēc Kaspars Dvinskis skaidroja to Latvijas zelta, sudraba un bronzas medaļu likteņus un likumsakarības, kuras dāžādos sporta veidos, dažādos laikos mūsējie ir godam izcīnījuši! Par ko tās liecina – par mērķtiecīgu valsts sporta politiku, vai tomēr nejaušību virkni, kurās lielāka loma ir ģimenes atbalstam un fanātiskam entuziasmam?

Riodežaneiro olimpiskās spēles ieies vēsturē. Tās nonāks tur kā pirmās spēles Dienvidamerikā, tā pat ar daudzajiem pasaules rekordiem, kas laboti vairākos sporta veidos. Rio uz starta izgāja 33 mūsu sportisti. Viss sākās skaisti, atklāšanas ceremonijā karogs divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga rokās, un saņemtas uzslavas sociālajos tīklos par formām kurās iesoļojām Maracana stadionā. Tālāk jau sacensības divu nedēļu garumā, pēc kurām Latvijas līdzjutējam pirmo reizi otrās neatkarības laikā nākās secināt, gades lielākais sporta notikms ir galā, bet medaļu Latvijai nav.

"Fakts, ka Latvija šoreiz nav ieguvusi nevienu medaļu, nav nekāda traģēdija," norāda Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis.

Video

Pirmā reakcija gan daudziem ir pretēja. Sak’ – kā tad tā, vienmēr medaļas ir bijušas un tagad nav? Taču sporta pazinēji uzskata, ka līdz šim tā lielā mērā bijusi veiksme, nevis likumskarība.

Veiksmes faktors sportā ir nenoliedzams. Bet veiksme ir jānopelna – treniņos un smagā darbā. Olimpiskā komiteja uzskata, ka bāze sportistiem ir bijusi nodrošināta un arī naudas nav trūcis.

Sistēma kā tiek atalgoti sportisti un arī viņu treneri ir diezgan vienkārša. Jāizcīna augstas vietas olimpiskajās spēlēs, pasaules vai eiropas čempionātos. Tad finansējums vismaz diviem gadiem no olimpiskās vienības ir kabatā.

Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis gan pēc Rio spēlēm uzskata ka šī atalgojuma sistēma ir jāpārskata.

Šobrīd LOV finansiāli atbalsta 46 sportistus, kuri izpildijuši kritērijus, lai saņemtu valsts atbalstu. Maizi ikdienā atlēti gan pelna komercmačos, un būt sportiski vislabākajā formā visas sezonas garumā spēj  tikai retais visā pasaulē. Un pie tam olimpiskās spēles atšķirībā, piemēram, no dimanta līgas vieglatlētikā nav tikai viena vakara sacencības.

Savs vakars Rio bija vairākiem Latvijas sportistiem, lai arī līdz olimpiskajai medaļai nedaudz pietrūka, bet sešiniekā spēja iekļūt trīs mūsējie, svarcēlāja Rebeka Koha  un septiņcīniece Laura Ikauniece Admidiņa  – abas izcīnīja ceturto vietu, bet olimpiādēs pēdējās dienās daudzus patīkami pārsteidza airētājks Aleksejs Rumjancevs – viņam piektā vieta 200 metru kanoe sprintā.

Tāpēc daudziem negaidīta bija Lauras Ikaunieces Admidiņas un viņas trenera Anda Austrupa ceļu šķiršanās – pēc 14 gadu kopdarba un Lauras līdz šim veiksmīgākā starta. Treneris saka – tas bijis likumsakarīgs iznākums.

Vai trenera minētais kontakta trūkums ir tas, kā Laurai pietrūka līdz medaļai? Sportiste šo lietu nekādi nekomentē. Taču laba trenera lomu olimpisko medaļu receptē nevar nenovērtēt – ar talantu, smagu darbu un veiksmi nepietiek. Un līdz šim Latvijas sportistu panākumos milzīga loma bijusi tieši treneru teju fanātiskajai atdevei un darbam ar sportistiem.

Armands Puče uzskata –  ja Latvijas sportā pēc olimpiadēs kaut ko vajag uzlabot, tad tā ir treneru kvalifikācija.

Kuri sportisti pēc četriem gadiem Tokijā cīnīsies par augstām vietām, kuri treneri viņus gatavos šīm cīņām, spriest vēl ir pāragri, bet skaidrs ir tas, ka cīnīties gribētāji būs. Latvijas olimpiskā izlase Rio bija viena no jaunākajām visā olimpiādē, bet mūsu pati jaunākā atlēti Ketija Birzule, ir gatava un apņēmības pilna startēt arī Tokijā.