Mirklis pirms olimpiskās kvalifikācijas – atceramies Latvijas hokeja izlases neticamo uzvaru pār Baltkrieviju

Latvijas hokeja izlase pirmo reizi olimpiskajā hokeja turnīrā piedalījās 1936. gadā Garmišpartenkirhenē. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai neizdevās kvalificēties ne Lillehammeres, ne Nagano spēlēm. Toties Kurta Lindstrema vadībā devās uz Soltleiksitiju.

2005. gada 13. februārī Latvija Rīgas Sporta pilī izšķirošajā kvalifikācijas turnīra spēlē tikās ar Baltkrieviju. Mūsu pretinieki Slovēniju un Poliju bija uzvarējuši pārliecinošāk, tāpēc Latvijai pēdējā mačā derēja tikai uzvara.

Latvijai spēle nesākās labi. Pēc Baško un Mikuļčika metieniem baltkrievi izvirzījās vadībā 2:0. Jānis Sprukts samazināja rezultāta starpību, bet Grabovskis Sergeja Naumova vārtos iemeta trešo ripu.

Tūlīt gan Grigorijs Panteļejevs pēc Sanda Ozoliņa piespēles vienus vārtus atguva, bet trešajā trešdaļā Koļcovs vairākumā atkal atjaunoja baltkrieviem divu vārtu pārsvaru – 2:4.

Jau šķita, ka Latvijai Turīnas spēles tā arī paliks nepiepildīts sapnis. Bet galvenais treneris Leonīds Beresņevs jau sešas minūtes pirms spēles beigām nomainīja Naumovu pret sesto laukuma spēlētāju.

Un tad vārtus iemet Armands Bērziņš. Jānis Sprukts triec vārtos Šabanova atsisto ripu – jau 4:4!

Jāspēlē vēl divarpus minūtes, kad Aleksandrs Ņiživijs vārtu priekšā atrod savu vārda brāli Semjonovu, kurš ar precīzu metienu gūst piektos vārtus.

Latvija iztur atlikušās 149 sekundes un neticamā veidā izrauj no baltkrievu rokām Turīnas ceļazīmi.

Seko prieka asaras, sajūsmas kliedzieni, uzvaras eiforija. Un Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikumi ģērbtuvēs.

Latvija trešo reizi devās uz olimpisko hokeja turnīru. Turīnā mūsu hokejisti piecos mačos piedzīvoja četrus zaudējumus un nospēlēja neizšķirti 3:3 ar ASV. Bet tas jau ir cits stāsts.