15 gados mana draudzene apsolīja iznēsāt manu bērnu. Tagad esmu mamma

Sievietes visu mūžu bijušas nešķiramas. Viņas sevi dēvē par "dvēseļu māsām" un kopā augušas, jo arī viņu tēvi ir labākie draugi.

Kad viņai bija 15 gadi, Džordžija dzirdēja to, ko neviena jauniete negaida – viņa bija piedzimusi bez dzemdes un uzzināja, ka nekad nevarēs pati iznēsāt bērnu.

Diagnoze – MRKH sindroms – skar aptuveni vienu no 5000 sievietēm, un Džordžijai tas šķita kā brīdis, kurā viņas nākotne tika pilnībā pārrakstīta.

"Tas bija postoši, manā dzīvē viss sabruka," viņa atceras. "Es vienmēr biju domājusi, ka būšu mamma, un šis sapnis tika izrauts no manis – viss, ko biju vēlējusies, bija pazudis."

Tolaik Deizija nebija īpaši mātišķa, taču diagnozi atceras ļoti skaidri, un to, cik "netaisnīgi" šķita, ka draudzenei, kura vienmēr bija gribējusi bērnus, tas nebūs iespējams.

"Es gribēju, lai viņa jūtas labi, lai viņai ir cerība, ka tas nav pasaules gals, un teicu: kādu dienu es viņai iznēsāšu bērnu," viņa stāsta raidījumā "Ready to Talk with Emma Barnett". Es toreiz īsti nesapratu, ko saku, bet vienmēr zināju, ka to kādreiz izdarīšu Džordžijas labā."

Vairāk nekā desmit gadus vēlāk Deizija pildīja solījumu, un 2023. gadā abas sievietes sāka IVF procesu.

Džordžija bija kļuvusi par vecmāti – viņa apzināti iegāja pasaulē, kuru vienmēr bija baidījusies, ka pati nekad nepieredzēs.

"Kāds man reiz pajautāja, vai šī ir pareizā profesija," viņa saka. "Bet patiesībā tas man palīdzēja sadziedēt sevi, un dziļi sirdī es zināju, ka vienā vai otrā veidā man būs bērns."

Gadiem ejot Deizija pati kļuva par māti, un tieši Džordžija bija viņas vecmāte. Kļūšana par māti tikai nostiprināja Deizijas pārliecību izpildīt doto solījumu.

"Mīlestība, ko izjutu pret savu bērnu, bija neaprakstāma, un domāju – ikvienam vajadzētu piedzīvot šo sajūtu," viņa stāsta.

Viņa atzīst, ka procesa sākumā bija "mazliet naiva", jo pašai grūtniecība noritējusi viegli, un tāpēc viņa "pieņēma, ka viss atkal būs tikpat vienkārši".

Ar pirmo embriju viņa palika stāvoklī, un viss šķita noritam labi – abas sievietes sev atļāva noticēt, ka beidzot piepildīsies viņu izsapņotā nākotne. Taču septiņu nedēļu sonogrāfijā atklājās tukša dzemde.

Džordžija spilgti atceras brīdi, kad medmāsa teica, ka attēlā neko neredz.

"Manī viss sabruka, cerības vienkārši sabruka," viņa saka.

Nedēļu vēlāk apstiprinājās, ka embrijs nav attīstījies par bērnu.

"Es domāju, ka tā ir mana vaina," atzīst Deizija, kuru pārņēma sēras un sajūta, ka viņa pievīlusi savu draudzeni. Tikmēr Džordžija cīnījās ar realitāti, ka pat viscerīgākais mēģinājums nebija izdevies.

Tomēr viņas mēģināja vēlreiz, un otrajā reizē viss šķita citādi. "Kad uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī, nodomāju – pasaule nevar būt tik nežēlīga divreiz," saka Deizija.

Pēc sešām nedēļām abas sēdēja slimnīcas kabinetā, aizturējušas elpu, kad ekrānā parādījās mazs sirdspuksts. Bet jau tajā pašā dienā Deizija sāka stipri asiņot. "Es domāju, ka viss atkārtojas, un man bija šausmīgi bail," viņa saka.

Asiņošana ilga sešas stundas, un viņa bija pārliecināta, ka piedzīvojusi spontāno abortu. Taču ārsti konstatēja, ka sirdsdarbība joprojām ir, un grūtniecība turpinājās līdz pilnam laikam.

Deizija dzemdēja nedaudz agrāk, nekā gaidīts, un pirms dažiem mēnešiem pasaulē nāca meitenīte.

Džordžija atzīst, ka brīdī, kad bērns piedzima, viņa bija tik pārņemta, ka "aizmirsa paskatīties, kāds ir bērna dzimums". "Tiklīdz ieraudzīju galviņu, es vienkārši salūzu, un mēs visi raudājām."

Viņa saka, ka joprojām reizēm nespēj noticēt, ka viņai tiešām ir bērns, un vēlētos, kaut varētu "paņemt šo brīdi un parādīt savai 15 gadus vecajai sev, sēžot ģimenes ārsta kabinetā".

Kamēr Džordžija stāsta, cik "neizsakāmi laimīga un pateicīga" jūtas, Deizija piebilst, ka vienmēr zinājusi – palīdzēs draudzenei jebkādā veidā.

"Mums ir saikne, kādas citām draudzenēm nekad nebūs, jo mēs kopā esam izgājušas cauri kaut kam tik personīgam."