Atklāti par Mariupoli – kara sākums, bailes un bēgšana. Alevtinas stāsts

Alvetina stāsta par to, kā bija dzīvot pastāvīgas apšaudes apstākļos, atrast gruvešos  apraktus kaimiņu līķus, vākt sniegu, lai iegūtu ūdeni, un par to, kā pilsēta dzīvo tagad.

Pastāstiet mums savu stāstu par karu: kā jūs uzzinājāt par tā sākumu, kādas bija jūsu pirmās domas?

Krievijas iebrukuma Ukrainā priekšvakarā Mariupolē ieradās liels skaits žurnālistu, tostarp ārvalstu, un visi intervēja vietējos iedzīvotājus, vaicājot, vai Mariupoles iedzīvotāji baidās no kara, vai viņi plāno pamest pilsētu, vai viņi ir sagādājuši ūdeni un pārtiku.

Es runāšu par sevi, par savu ģimeni un dažiem saviem draugiem – mēs bijām pārliecināti, ka Mariupole ir droša, ka tā izturēs jebko, ka mēs atrodamies aizsargātā pilsētā, kas jau astoņus gadus veiksmīgi atvairīja Krievijas okupantu uzbrukumus.

24. februārī mans vīrs atgriezās no nakts maiņas, viņš strādāja "Azovstaļ", un uzrakstīja man īsziņu, ka visā Ukrainā sākusies apšaude. Tajā pašā dienā mēs devāmies uz brīvprātīgo štābu, piedāvājām savu palīdzību, jo vēlējāmies būt noderīgi savai pilsētai, savai valstij, un tajā pašā dienā mēs ar bērniem devāmies pie saviem vecākiem uz Mariupoles rietumu nomali. Nākamās 13 dienas mēs gulējām gaitenī, kas teorētiski bija droša vieta saskaņā ar "divu sienu" likumu. (red. guļot starp divām nesošajām sienām ir mazāka iespēja gūt ievainojumus bombardēšanas laikā)

Mēs nekad nevarējām iedomāties, ka pilsēta tiks izpostīta un novesta līdz tādam stāvoklim, kādu redzam tagad. Galu galā mēs ticējām, ka ienaidniekam ir cilvēciska seja. Taču izrādījās, ka tas tā nav – tas ir briesmonis. Cinisms, brutalitāte un civiliedzīvotāju nogalināšana, ko īsteno krievi, ir tas, kas raksturo Mariupoles okupantus.

Kāda bija dzīve Mariupolē pēc kara sākuma? Baisākā lieta, ko jums nācās pārdzīvot?

24. februārī sākās baiļu posmi: vispirms mēs nezinājām, kā izdzīvot bez ūdens un gaismas, tad bez saziņas – tu nezini, kas notiek apkārtnē, tu baidies iziet no mājas pagraba, jo nezini, kas tur notiek. Tad nākamais "biedējošais" ir tad, kad vecāku dzīvoklī izbirst logi un tu saproti, ka ārā ir -11 grādi un tev ir šausmīgi auksti, un tu jau kopš 24. februāra esi gulējis savās drēbēs. Tu vienmēr esi gatavs kaut ko darīt, esi gatavs kaut kur skriet.

Pamazām mēs pieradām dzīvot bez komunikācijām: bez elektrības, ūdens, sakariem un gāzes. Šādos apstākļos galvenais mērķis ir izdzīvot, tāpēc mēs pielāgojāmies šādai eksistencei, citas izvēles nebija. Mēs vienmēr bijām aizņemti, domājot par to, kur dabūt malku, ko gatavot, cik ilgi pietiks ūdens. Kad sniga, mēs piepildījām spaiņus ar sniegu, lai būtu ūdens. Sniegs bija svētība, es nekad nebiju tik priecīga par sniegu martā.

Kad sākās smagākā apšaude, devāmies atpakaļ uz savu dzīvokli pilsētas centrā, 150 metru attālumā no Drāmas teātra, kas jau ir kļuvis pasaulslavens (red. 16. martā Krievijas karaspēks sagrāva Mariupoles teātra ēku, kurā no apšaudes slēpās civiliedzīvotāji, galvenokārt sievietes ar bērniem, un teātra priekšā bija izvietota milzīga plāksne "Bērni", taču tas neapturēja okupantus).

Kad pārvācāmies uz savu dzīvokli, man bija nākamais baiļu posms – tā bija pirmā reize, kad ielas malā redzēju mirušu cilvēku, un mani vienkārši pārņēma šausmas. Pagalmā, kur vēl pirms dažām nedēļām rotaļājās bērni, tagad gulēja līķi. Mēs redzējām ievainotus cilvēkus, kuri vienkārši lūdza pēc palīdzības, bet mēs gājām kājām, un apšaudes laikā mēs nekādi nevarējām viņus nogādāt slimnīcā. Tas bija briesmīgi – apzināties, ka tu vienkārši nevari palīdzēt. Arī tad, kad mēs pārvācāmies no viena dzīvokļa uz otru, es redzēju, cik ļoti ir izpostītas mājas, un man kļuva bail par to, par ko ir kļuvusi mana pilsēta.

Mūsu dzīvoklī mēs bijām deviņi: mēs ar vīru, mūsu dēls, mani vecāki, mans brālis, vīra vecāki un viņa 78 gadus vecā vecmāmiņa. Un, kamēr mēs tur bijām, mēs sapratām, ka nav nekā briesmīgāka par aviācijas bumbām. Jo tās iznīcina visu, kas atrodas ceļā. Ja sākumā lidmašīnas lidoja ar pusstundas intervālu, tad vēlāk mēs gaidījām, kamēr tās nometa divas bumbas, un nevarējām uzelpot, jo tuvojās nākamais uzbrukums.

Martā cilvēkiem sāka pietrūkt krājumu, tostarp medikamentu. Ja, piemēram, kādam vajadzēja svarīgas zāles un nebija kur tās dabūt, daži vienkārši lēca no daudzstāvu ēkām.

Galu galā, nākamais baiļu posms ir bēgšana no kara, no apšaudēm, un nezināšana, vai tev izdosies tikt galā.

Kāpēc nolēmāt pamest Mariupoli? Kas jūs pamudināja to darīt?

16. martā mēs nakšņojām pagrabā, jo notika ļoti spēcīga apšaude – mūsu mājas logi tika izsisti, balkoni izpostīti, un no rīta mēs devāmies gatavot ēdienu bērniem. Un, kad mēs devāmies uz dzīvokli pēc šķīvjiem, mēs dzirdējām ļoti spēcīgu sprādzienu. Mēs paķērām bērnus un sākām skriet uz pagrabu, un, kad nokļuvām pirmajā stāvā, kļuva skaidrs, ka ieejas kā tādas vairs nav, un arī telpa ieejas priekšā, kur atradās mūsu improvizētā virtuve un krāsnis, bija zudusi – tagad tā bija zemes un ķieģeļu kalns.

Mēs ar kaimiņiem aizvedām bērnus uz pagrabu, bombardēšana vēl turpinājās, bet tuvumā esošie cilvēki kliedza, ka zem gruvešiem kāds atrodas. Mēs sākām rakt. Vispirms izvilkām meiteni, kurai bija atvērts krūškurvis – viņa elpoja asinis. Un tad nāca ļaunākais – es ieraudzīju mirušu kaimiņu, ar kuru pirms piecām minūtēm stāvēju un runāju tajā pašā vietā. Šis gaisa trieciens nogalināja divus manus kaimiņus.

Piecpadsmit minūtes pēc trieciena mēs nolēmām pamest pilsētu. Šis trieciens bija orientieris, pagrieziena punkts, no kura nav atpakaļceļa, jo kļuva skaidrs, ka, ja mēs mēģināsim atstāt pilsētu, izdzīvošanas izredzes būs niecīgas, bet palikt tur, centrā, kur virs galvas nepārtraukti lido lidmašīnas – tā bija droša nāve. Pēc 21 dienas ilgas uzturēšanās okupācijas teritorijā, 16. martā mēs kājām devāmies prom no pilsētas. Pa ceļam mēs redzējām degošo Drāmas teātri. Devāmies pa vietējo iedzīvotāju ieteikto maršrutu.

Vai jūs nebaidījāties doties kājām, jo varējāt nokļūt apšaudē?

Kad jūs bēgat, ir vismaz neliela cerība – jūs kaut ko darāt, lai sevi glābtu. Patvertnē tu vienkārši gaidi nāvi, līdz nokritīs nākamā bumba.

Protams, bijām nobijušies un iekšēji trīcējām, bet zinājām, ka ir jāskrien – paņēmām bērnu un devāmies ceļā, jums nebija tiesību izrādīt viņam savas bailes, jo jums vajadzēja viņu nomierināt.

Vēlāk mums izdevās sazināties, un mēs saņēmām ziņu no glābšanas dienesta – bija izveidots maršruts, pa kuru mums ieteica doties Zaporožjes virzienā. Un, protams, milzīgs paldies cilvēkiem, kurus satikām savā ceļā, jo karš patiešām ir palielinājis savstarpējo palīdzību – tik daudzi svešinieki nesavtīgi palīdzēja mūsu ģimenei. Liels paldies tiem, kas grūtos brīžos sniedza palīdzīgu roku un vienkārši izvilka mūsu ģimeni no elles.

Ko jūs jutāt, kad bijāt drošībā?

Vēlmi glābt mūsu radiniekus, kas palika Mariupolē. Mēs neizbraucām kā ģimene – mani vecāki un brālis palika pilsētā. Es satiku kādu puisi Denisu – viņš bija ceļā uz Mariupoli, lai paņemtu savas mantas, un piekrita piestāt pie maniem radiniekiem. Kad es devos pretī vecākiem, man bija ļoti bail – es baidījos, ka nekad vairs neredzēšu savu dēlu, bet es vienkārši nevarēju atstāt savus radiniekus izpostītajā pilsētā.

Pa ceļam mūs apšaudīja, un, kad tuvojāmies centram, viss jau dega un no dūmiem bija izveidojusies migla. Vecāki paņēma somas ar dokumentiem, un mēs skrējām uz mašīnu. Kad tuvojāmies automašīnai, sākās vēl viena apšaude, par laimi, gan mēs, gan autovadītājs paslēpāmies piebraucamajā ceļā. Mēs trīcējām un skaitījām (red. tiek izšauts noteikts skaits lādiņu, kas atrodas aptverē): 6, 7, 8… 12 un klusums – un mēs uzreiz ielēcām mašīnā. Paldies Dievam, mašīnu izdevās "pielaist", un mēs aizbraucām. Tagad es un mana ģimene esam Zaporižjē.

Jums ir draugi un paziņas Mariupolē. Kāda situācija pilsētā ir šobrīd?

Mariupolē šobrīd ir ļoti spēcīga propaganda, ir tikai Krievijas humānā palīdzība, un cilvēki izdzīvo, kā var. Pilsētā ir palikuši daudzi proukrainiski noskaņoti iedzīvotāji, taču viņi ir nostādīti ļoti sarežģītas situācijas priekšā – viņi nevar paust savu nostāju, jo šobrīd viņiem vissvarīgākais ir izdzīvot.

Zinu, ka daudzi iedzīvotāji nesaprot, kā var pieņemt jebkādu humāno palīdzību no okupantu rokām, bet, lai izdzīvotu, to var un vajag darīt! Tā nebūt nav nodevība, un mēs viņus ļoti labi saprotam.

Man ļoti sāpīgi dzirdēt frāzi, ka Mariupolē palikuši tikai prokrieviski noskaņoti cilvēki – tā nav taisnība, jo daudziem cilvēkiem vienkārši nav fizisku iespēju aizbraukt. "Orki" neļauj cilvēkiem doties prom. Tāpat liels skaits cilvēku aizbrauc uz Krieviju, jo informācijas vakuuma dēļ cilvēki vienkārši nezina, kā aizbraukt Ukrainas teritoriju virzienā.

Es pateicos Dievam, ka mums izdevās pamest Mariupoli pirms visām šīm šausmām. To, ko Krievijas armija tagad dara ar pilsētu, var salīdzināt ar situāciju, kad vīrietis mēnešiem ilgi sit un izvaro sievieti, pēc tam viņu, zilu no sitieniem un ar asiņojošām brūcēm, aizved uz dzimtsarakstu nodaļu, lai apprecētos – tāda šobrīd ir Mariupole – izvarota un mocīta, ko Krievijas propagandas mediji rāda no sev izdevīgas pozīcijas.

Kāda bija Mariupole astoņu gadu laikā, kopš Krievija uzsāka karu pret Ukrainu?

Es strādāju par žurnālisti vietējā televīzijas kanālā un pēdējo gadu strādāju pie sava autorprojekta "The Place of Power". Projekts bija veltīts manai dzimtajai pilsētai Mariupolei, stāstīju par tās tūrisma potenciālu, popularizēju dažādus kultūras, arhitektūras objektus un mēs runājām par to, kā Mariupolē katrs varētu atrast savu stipro pusi.

Ar katru gadu pilsēta uzplauka un pilnveidojās, iegūstot jaunas brīnišķīgas vietas un tūrisma magnētus. Mēs visi pastaigājāmies pa skaistajiem jaunajiem parkiem un izbaudījām atmosfēru. Cilvēki, kas ieradās mūsu pilsētā, to patiesi iemīlēja. Tie, kas nebija bijuši pilsētā 10 gadus, brīnījās: "Vau! Te ir tik forši!"

Tagad tā ir izdegusi pilsēta. Ir ļoti biedējoši redzēt, ka jūsu laimes hronika, jūsu dzīves hronika un eiforija ir iznīcināta. Visas vēsturiskās ēkas ir sagrautas, muzeju vērtības ir nozagtas.

Vai es gribētu atgriezties? Protams! Un es esmu gatava visu pārbūvēt. Es ticu pilsētas atbrīvošanai, taču saprotu, ka tas nenotiks mēneša vai divu laikā. Protams, mūsu mērķis ir atgriezties Ukrainas Mariupolē. Taču sāpīgākais ir neatgūt zaudētos cilvēkus.

Kamēr manā valstī notiek karš, kamēr mana dzimtā pilsēta ir okupēta, es nevaru brīvi elpot, un tas ir stāvoklis, kad esi fiziski drošībā, bet domās vienmēr notiek karš.

Ko jūs tagad novēlētu visiem ukraiņiem?

Es vēlos novēlēt mums labas ziņas. Es novēlu tiem, kas to vēl nespēja izdarīt, doties prom no pilsētas. Es novēlu cilvēkiem apciemot savas ģimenes un tuviniekus. Es novēlu mums visiem izturību un vienotību, lai mēs tiktu galā, nezaudētu savu cilvēcisko seju un, protams, turpinātu dzīvot un tiekties uz uzvaru. Mēs noteikti uzvarēsim! Mariupole ir Ukraina. Vienmēr ir bijusi, ir un būs. Citādi nevar būt.