Eglīte kā smags noziegums: kā Padomju Savienība mēģināja aizliegt Ziemassvētkus

Tomēr, neraugoties uz stingro kontroli, varai neizdevās pilnībā iznīcināt ģimenēs saglabātās tradīcijas. Ziemassvētku eglītes tika pušķotas slepus, bet reliģiskie rituāli turpināja pastāvēt pat laikā, kad par tiem skaļi runāt bija bīstami.

Slepeni svētki ateisma politikas apstākļos

Jau agrīnajā padomju periodā visas reliģiskās svinības tika aizliegtas. Tas notika, īstenojot valsts ateisma politiku. Vēl vairāk – Ziemassvētku eglīšu pirkšana vai pārdošana sākotnēji tika uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu.

Boļševiki eglīti uzskatīja par "buržuāzisku Vācijas simbolu" un Rietumu kultūras elementu, kas, viņuprāt, neatbilda proletāriskās sabiedrības ideāliem.

1929. gadā, sākoties Josifa Staļina varas laikmetam, visas reliģiskās svētku dienas, tostarp Ziemassvētki, tika oficiāli atceltas. Kā norāda ASV Kongresa bibliotēkas Juridisko pētījumu direktorāta vecākais ārvalstu tiesību eksperts Pīters Roudiks, šajās dienās nereti tika nozīmēti aktīvisti, lai pārbaudītu, vai cilvēku mājās nenotiek aizliegtas svinības.

Kontrole, represijas un bailes

Pensilvānijas Universitātes vēsturniece un antropoloģe Ketrīna Vanere, kura specializējas reliģijas jautājumos PSRS, norāda: "Es neesmu pārliecināta, ka viņiem izdevās izaudzināt ateistus, bet viņi noteikti iznīcināja atklātas reliģiskās svinības."

Viņasprāt, uzbrukumi organizētajai kristietībai Padomju Savienības vēsturē notika vairākos īpaši nežēlīgos viļņos. Garīdznieki tika izsūtīti uz nometnēm vai nogalināti, baznīcas – slēgtas vai nojauktas, bet valsts pati kļuva par agresīvas antireliģiskās propagandas nesēju.

Dažos periodos kontrole bija tik stingra, ka drošības dienesti vēroja dzīvojamo māju logus, meklējot Ziemassvētku eglītes. Ja tāda tika pamanīta, ģimenei draudēja nopietnas sekas.

No Ziemassvētkiem uz Jauno gadu

Situācija mainījās 1935. gadā, kad Staļins nolēma mīkstināt politiku, lai, kā norāda vēstures profesore Karena Petrone, "palielinātu savu popularitāti un nodrošinātu stabilitāti".

1935. gada 28. decembrī laikraksts "Pravda" publicēja īsu rakstu ar nosaukumu "Sarīkosim Jaungada eglīti mūsu bērniem". Tā autors, partijas funkcionārs Pāvels Postiševs, uzsvēra, ka bērniem nepieciešami skaisti svētki, un aicināja rīkot Jaungada pasākumus skolās un bērnudārzos.

Ar Staļina piekrišanu līdz tam aizliegtā tradīcija tika pārveidota par Jaungada simbolu. Eglītes atgriezās veikalos, bet tās sāka dēvēt par Jaungada eglītēm, parādoties arī svētku rotājumiem.

Pastāv arī alternatīva versija svētku atgriešanai padomijā: žurnālists Bils O’Reilijs raksta, ka Staļina meita Svetlana Allilujeva pēc Ziemassvētku ballītes Lielbritānijas vēstniecībā Maskavā lūgusi tēvu atļaut šādu prieku arī PSRS bērniem.

Salavecis kā propagandas rīks

Tieši šajā laikā tika atdzīvināts arī Salaveča (Ded Moroz) tēls, kura saknes meklējamas pagāniskajā slāvu mitoloģijā. Padomju laikā viņš kļuva ne tikai par dāvanu nesēju, bet arī par ideoloģijas simbolu.

1949. gada 22. decembrī laikraksts "The Victoria Advocate" rakstīja, ka Salavecis bērnu pasākumos bieži jautājis: "Kam mēs esam parādā par visām labajām lietām sociālistiskajā sabiedrībā?" Atbildei bija jābūt vienai – "Staļinam".

Savukārt 1960. gados, kosmosa sacensību laikā ar ASV, Salavecis uz plakātiem un pastkartēm tika attēlots pat lidojam raķetē, vēl vairāk nostiprinot viņa lomu komunistiskajā propagandā.

Tradīciju atgriešanās pēc komunisma sabrukuma

Pēc komunisma sabrukuma 1989. gadā Salaveča simbols daudzviet Austrumeiropā zaudēja savu nozīmi. Tādas valstis kā Bulgārija un Rumānija atjaunoja savas tradicionālās Ziemassvētku tēlu versijas, atgriežoties pie vēsturiskajiem ticējumiem un paražām, raksta "The Times".

Tādējādi Padomju Savienībā Ziemassvētki kļuva par ideoloģiskās cīņas lauku, kurā vara centās iznīcināt reliģiju, bet galu galā bija spiesta pielāgoties, radot politiski "drošu" ziemas svētku formu – Jauno gadu ar ideoloģiski pārveidotu Salaveča tēlu.