Krievu okupanti nogalina, izvaro, iznīcina un zog – Ukrainas karavīrs TV3 uzsver, ka Donbasu neatdos

Situācija Donbasa frontē mainās katru dienu un šobrīd būtībā vienīgā iespēja nokļūt līdz karavīru pozīcijām ir doties ar kājām vairākus kilometrus, tas tāpēc, lai nenodotu ukraiņu karavīru atrašanās vietu un arī paši sevi pasargātu no okupantu FPV droniem.

"Ja jābēg, tad šādos apstākļos drusku sarežģīti būtu." Ir atkala un zemi klāj ledus – pa šādu ceļu vienā virzienā nākas mērot piecus kilometrus. Tā ir drošāk – TV3 Ziņu pavadoņi var savlaicīgāk ieraudzīt un neitralizēt ienaidnieka dronus, nekā braucot automašīnā.

Donbasa frontē situācija kļūst ar katru dienu arvien smagāka – okupantu karaspēks šeit uzbrūk bez apstājas, līdz ar to arī ukraiņu artilērija neklusē.

"Ja mēs salīdzinām 2022. gadu un tagad, kā karš ir mainījies… Karš ir mainījies kardināli. Toreiz mūs ar artilēriju apšaudīja, dronu nebija. Tad parādījās "lanceti", pēc tam FPV. FPV dronus masveidā sāka izmantot pagājuša gada martā, agrāk tādas problēmas nebija. Tagad viņu ir ļoti daudz," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku Artilēristu brigādes karavīrs, ekipāžas komandieris Vasils.

Uz TV3 Ziņu norādi, ka agrāk "pelēkā zona" skaitījās pie frontes līnijas un tagad tā kļuvusi plašāka, viņš saka: "Jā, sākumā viņi lidoja vairāk priekšējās līnijās. Tagad viņi mierīgi lido 15-20 kilometru dziļumā. Mērķē uz visu, cauru diennakti."

Ekipāžas komandieris Vasils frontē ir jau no 2015. gada: "Vispār es sāku mācīties par elektriķi. Tas bija 2014., 2015. gads. Redzēju, ka puiši cīnās šiet Donbasā un izdomāju, ka man ir jāpalīdz. Palika 18 gadi un pieteicos armijā. Kad sākās pilna mēroga karš, es biju atvaļinājies – izvedu ģimeni un pēc mēneša jau biju frontē. Sākumā Slovjanskā, kad krievi bija tuvu, tad bijām Harkivas apgabala atbrīvošanā, tad Siverska un šeit, būtībā visu laiku Donbasā."

Ukrainas Bruņoto spēku Artilēristu brigādes karavīrs Oleksandrs ir no Sumiem, šeit frontē ir no pirmās dienas, kad krievi sāka iebrukumu viņa valstī. Jautāts, kā viņš redz situāciju šajā virzienā, karavīrs saka: "Ir ļoti sarežģīti, tāpat kā visā Donbasa frontes līnijā. Bet mēs te cenšamies darīt visu, lai būtu vieglāk. Var teikt, ka krievi te darbojas ar uzlidojumiem. Citreiz trīs dienas no vietas mūs terorizē un tad divas dienas var būt klusums, bet citreiz FPV lido bez apstājas."

Lai gan pašu mājas ir tālu prom no Donbasa, karavīri saka: tam nav nozīmes – šī ir Ukrainas zeme un Ukrainas cilvēki. Turklāt Oleksandra sieva ir dzimusi un augusi Kostjantinivkā – pilsētā, kuru okupanti tagad par katru cenu cenšas sagrābt.

"Neko labu viņi te nedara. Nogalina, izvaro, iznīcina, nodarbojas ar marodierismu, neko labu," viņš saka.

Vaicāts par sievas izcelsmi, viņš saka, ka viņa ir nāk no Kostjantinivkas: "Ja pavisam precīzi, tad no ciema Katerinivkas – tā jau trīs mēnešus ir krievu okupācijā. Visus radiniekus paspēju no turienes izvest uz Sumiem pie sevis. Sievasmāte, sievastēvs – visi pie manis dzīvo. Kostjantinivkas jau vairs nav, viss iznīcināts. Jā, viss ir izpostīts – viņi to ir jau teju noslaucījuši no zemes virsas. Aviācijas bumbas – mēs kad stāvējām tuvāk Kostjantinivkai, es skaitīju, ka diennaktī 20-25 aviācijas bumbas uz pilsētu tika mestas. Pa mājām, pat uz baznīcu, orkiem nav nekā svēta."

Vaicāts, vai ir izteikti jūtams, ka krievu okupanti dara visu, lai sagrābtu Donbasu, Oleksandrs atbild: "Jā, bet viņiem tas nesanāks. Mums te tādi puiši stāv. No Donbasa mēs neiziesim, to pavisam noteikti varu pateikt. Darīsim visu, lai viņus no šejienes padzītu, un kādreiz arī iziesim līdz 1991. gada robežām. Donbass ir Ukraina un nekā citādi."

Uz jautājumu par miera sarunām, Ukrainas karavīram ir konkrēta nostāja: "Es to neuztveru nopietni – kādas ar krieviem var būt sarunas? Viņi ir okupanti un slepkavas. Tukša skaņa un spēle uz publiku, es tā domāju."