"Ļoti smaga situācija, ļoti." TV3 ziņo no Kostjantinivkas, kur Ukrainas aizstāvji gatavojas ielu kaujām

Krievijas armija pieliek arvien lielākas pūles, lai izrautos uz priekšu Doneckas apgabalā.

Pokrovkas, Toreckas, Časivjaras pilsētas ukraiņiem ir ārkārtīgi svarīgas tā iemesla dēļ, lai nepieļautu krievu okupantu virzību uz Kostjantinivku. Tieši to šobrīd okupanti cenšas izdarīt – aplenkt šo pilsētu no trim virzieniem, un šī šoseja ir nozīmīgs Ukrainas Bruņoto spēku apgādes ceļš Donbasa frontē.

Iepriekš Kostjantinivkā strādājām pirms diviem mēnešiem, toreiz bruņuvestes vēl šeit nebija nepieciešamas, tagad – pilsēta pamazām tiek pārvērsta drupās.

Kostjantinivka ir vēl viena Doneckas apgabala pilsēta, kura šobrīd jau pamazām tiek pārvērsta gruvešos. Pirms kara tajā dzīvoja nepilni 70 000 iedzīvotāju, šeit atrodas nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Bija arī izvērsta rūpniecība. Šobrīd pilsētā joprojām ir palikuši apmēram 17000 iedzīvotāju un vietēja administrācija dara visu iespējamo, lai evakuētu cilvēkus no šejienes, jo fronte spiežas arvien tuvāk un tuvāk.

Nopostīti dzīvojamie kvartāli, artilērijas dārdi, aviācija šeit dzirdama bez apstājas. Cilvēkiem ļauts iziet uz ielas četras stundas diennaktī no plkst. 11.00 līdz plkst. 15.00. Ņemot vērā frontes tuvumu, pārējā laikā spēkā komandantstunda.

Pie nobombardētās dzelzceļa stacijas TV3 sastop Veronikas kundzi: "Ļoti smaga situācija, ļoti. Nekā laba nav. Dzīvojam ledusskapī, apkures nav. Bez apkures ir ļoti grūti. [TV3: Apšaudes pēc apšaudēm?] Ai, mēs ar jums te pastāvēsim pāris minūtes un atkal lidos. [TV3: Vai jums mājā ir pagrabs, kur paslēpties?] Ir, bet kā kuru reizi sanāk – slēpjamies arī dzīvoklī, kur paspējam, tur slēpjamies."

Starp sabombardēto namu pagalmiem sastopam arī Sofijas kundzi. Viņa steidz rādīt, ko krievu pasaule atnesusi viņas mājai. Braukt prom kundze gan netaisās – neesot pie kā braukt, vīrs miris un nupat arī apbedījusi dēlu.

"Šodien ir puslīdz klusu, var dzirdēt. Tālumā mūsējo ieročus, bet tā katru dienu mūs bombardē, stiklu gandrīz nevienam nav, nav arī otrā stāvā balkona – nobombardēts. Nevis dzīvojam, bet eksistējam. [TV3: Apšaudes katru dienu?] Gandrīz ir bail. Es esmu trešās grupas invalīde, arī kurla paliku, gāju pēc produktiem, apšaudīja bērnudārzu, mani aizsvieda pie koka un ar zemi apraka, ar vienu ausi tagad nedzirdu. Kur man, lellīt, braukt, kur? Man neviena nav," saka Sofija.

"Cerējām uz Trampu – domājām, ka mums būs uzvara. Gaidām mieru un uzvaru. Esmu ar sirdi un dvēseli ukrainiete, kaut arī dzimusi Krievijā, bet es esmu par Ukrainu, es gribu, lai mums te viss būtu labi," teic Sofija.

Daudziem šeit runāt ir grūti. Mājas un dzimto pilsētu pamest negribas, bet izdzīvot šeit ir fiziski un psiholoģiski gūti. Pilsēta gatavojas ielu kaujām.

Krievu armijai turpinot virzību uz priekšu nozīmīgajā Časivjaras pilsētā. Uzbrukumu intensitāte palielinājusies arī Kostjantinivkā. Šī ir nākamā pilsēta, kura ir krievu okupantu mērķis, tāpēc šeit pilsētā jau ir izveidoti šāda veida ierakumi, pozīcijas, militārās inženierbūves. Ukrainas karavīriem gatavojoties aizsargāt arī Kostjantinivku, lai nepieļautu krievu armijas virzību tālāk uz Slavjansku un Kramatorsku.