"Putinam gribētu aizsūtīt lādiņu." Ukrainas aizstāvji TV3 Ziņām demonstrē pašu ražotās artilērijas sistēmas

Agrāk 40 000 iedzīvotāju pilsēta Torecka ir kārtējā vieta, kur pēc krievu pasaules atnākšanas palikuši vien izdegušu namu korpusi un gruveši.

Pilsētā notiek smagas ielu kaujas, taču krievi kontrolē jau lielāko daļu pilsētas un raujas uz priekšu, cenšoties sasniegt terikonus, iegūstot virsotnes, no kurām labāk varētu uguns kontrolei pakļaut citas Donbasa pilsētas. Dodamies pie artilēristiem, kuri šeit ar ukraiņu ražojuma bruņojumu atbalsta kājniekus priekšējās līnijās.

Šodien mums paveicies, ārā migla un debesis apmākušās. Ienaidnieka droni tik aktīvi nestrādā, un mēs varam doties pa šo ceļu, kurš regulāri pakļauts apšaudēm. Karavīri mūs sagaida zemnīcā. Kamēr tiek gaidīts uzdevums, uzcienā mūs ar kafiju.

Anatolijam ir 52 gadi, vīrietis dzimis Čerkasos, bet pēdējos 20 gadus dzīvo Kijivā. Frontē viņš ir no pirmās dienas, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

"Brīvprātīgi pats pieteicos, diennakti vēl stāvēju rindā pie kara komisariāta. Nācās pierunāt, lai mani paņem. Tagad esmu komandieris artilērijas sistēmai "Bohdana". [TV3: Kā strādā?] Labi! Tā ir mūsu ukraiņu ražojuma, mašīna ir precīza, jauna, pagaidām nekādu problēmu nav bijis. Ziniet, kad mācījos, man teica – kad jūs iemīlēsiet savu tehniku, tehnika mīlēs arī jūs kā sieva," saka Anatolijs.

Šī ir ukraiņu ražojuma pašgājējartilērijas sistēma atbilst arī NATO standartiem. Šobrīd ukraiņi paši mēnesī saražo 28 šādas bruņutehnikas vienības.

"Esmu noguris, bet noskaņojums ir. Kā saka, šaujampulveris nav beidzies. Pirms pusgada bija lūzuma brīdis, bet tagad jauna tehnika, viss jauns, atkal spēks cīnīties ir. Tāds ir mūsu liktenis – aizstāvēt Ukrainu. Pēdējā laikā viņi šeit virzās uz priekšu, pie Toreckas. Ļoti, ļoti lēni, bet virzās. Tagad jūtam, ka viņiem ir pārgrupēšanās, gatavojas uzbrukumam Kostjantinivkai," teic Anatolijs.

Ukrainas aizstāvjiem galvenais ir strādāt, izpildīt savus uzdevumus, bet jūs arī sekojat līdzi, kas notiek pasaulē. Šobrīd tiek gaidīts uz to, kā rīkosies Amerika.

"Ceram, ir intriga. Saka, ka Tramps 100 dienās atrisinās, bet ziniet – mēs klausījāmies Arestoviču, pēc tam Gordonu un citus "dīvāna ekspertus". Realitātē, es domāju, ka tas tik ātri nebeigsies, līdz ar to mēs netērējam laiku cerībām, bet pildām savus pienākumus šeit. Ukrainas aizstāvjus nepiespiedīs atdot teritorijas. Cik daudz šis karš mums ir atņēmis… Cīnīsimies tālāk," pauž Anatolijs.

Uz jautājumu, kādas ir emocijas, redzot, kā krievu okupanti veic kārtējās apšaudes un nogalina cilvēkus, viņš atbild: "Ir lielas dusmas, kad redzu, ka tur, kur ir mani mīļie, kad šauj, piemēram, pa "Ohmadit" slimnīcu, kad šauj uz lielveikaliem. Tanī brīdī viņus gribas saraut gabalos, palaist uz viņiem visu, kas pasaulē ir pieejams, lai noslaucītu. Putinam gribētu aizsūtīt lādiņu – visus lādiņus uz viņu palaistu viņam un viņa svītai."

Mums laiks doties prom no šīs vietas, bet puišiem turpināt savu galveno uzdevumu – aizsargāt Ukrainas zemi no krievu karaspēka, kurš šeit atnesis postu un sāpes.