Sapnis – izdzīvot līdz uzvarai. Ukraiņu kaujas mediķe TV3 stāsta, kur rod spēku izturēt šajā smagajā karā

Prettanku grāvji, mīnulauki un "drakona zobi". Šķērsojam vienu no aizsardzības līnijām un dodamies uz stabilizācijas punktu, kur kaujas mediķi glābj dzīvības vienas no Ukrainas Bruņoto spēku mehanizētās kājnieku brigādes karavīriem.

Šeit stabilizācijas punkts izrakts pazemē, lai pasargātu ievainotos un pašus mediķus no krievu droniem un artilērijas triecieniem. To šeit ir ļoti daudz.

"Tu redzi trīs kušetes, tas nozīmē, ka šeit varam uzņemt trīs smagus vai vidēji ievainotus karavīrus," rāda Anastasija.

Viņa norāda – ļoti svarīgi, ka šī vieta ir pazemē: "Jā, tas ir īpaši svarīgi, īpaši tai realitātei, kurā mēs esam spiesti strādāt un dzīvot. Droni, ienaidnieka artilērijas triecieni diemžēl palielinās. Šodien klusāk, rīt var būt skaļāk, bet jau pēc nedēļas šī vieta varbūt jau būs kauju tiešā zona."

Anastasija ir no Harkivas – frontē ir jau teju astoņus gadus. Galvenā motivācija būt karavīrei – kaujas mediķei – ir aizsargāt savus dārgākos.

"No manu vecāku mājas līdz robežai ar Krieviju ir 68 kilometri. 24. februāra rīts man sākās Doneckas apgabalā. Mēs bijām Peskos. Mūs naktī pamodināja ar komandu – pilnā kaujas gatavībā. Es skatos "Telegram" kanālā, kas notiek Harkivā, es zvanu mammai, viņa neceļ, tētis arī neatbild, vienīgais, par ko es domāju, lai viņi abi būtu dzīvi," atceras Anastasija.

Viņa turpina: "Man vissmagākais laiks šo gadu laikā bija pilna mēroga kara pirmā diena. Es izjutu šausmīgu vājuma sajūtu, sajūta bija tāda, ka es neesmu spējusi nosargāt to, kas ir man vissvarīgākais. Ka to, kādēļ tu esi visu laiku cīnījies, tūlīt vari zaudēt."

Šajā vietā ievainotie saņem pirmo (jau specializētu) mediķu palīdzību un tad tiek sūtīti uz kara hospitāļiem.

"Visbiežāk ievainotos atved tā sauktajā pelēkajā laikā, kad saule vēl nav uzaususi vai līdz galam norietējusi. Viss ir atkarīgs no situācijas frontē, vai ir iespēja transportam aizbraukt un savākt ievainoto. Diemžēl ir reizes, kad to vienkārši nevar izdarīt," saka Anastasija.

Viņa rāda apģērba noliktavu. Ievainotajiem puišiem pirmais, ko dara mediķi – pārgriež formas tērpus, lai atsegtu ievainojumus un pārbaudītu ķermeni.

Mediķi dara visu iespējamo, lai glābtu savus puišus, un cenšas darīt visu, lai no tā sauktās nulles atvestie kaut nedaudz pasmaidītu: "Redzi, šādi plāksteri man ir. Tu neticēsi, bet tiešām pieauguši vīri, kuri ne pirmo gadu ir kaujās priekšējās līnijās, kājnieki tiešām smaida par tādiem sīkumiem."

Uz jautājumu, kur Anastasija pati ņem spēku šo visu izturēt, jo kaujas mediķu darbs diemžēl ir saistīts ar lielām sāpēm un zaudējumiem, viņa atbild: "Mana motivācija ir izglābto karavīru dzīvība."

Bet par pamiera vai miera sarunām ar iebrucēju valsti Krieviju viņa saka: "Nekādas sarunas ar ienaidnieku nav iespējamas. Vai nu tu iznicini ienaidnieku, vai tas iznīcinās tevi. Vēsture atkārtojas, un mēs redzējām, kā viss notika pēc 2015. gada. Es personīgi uzskatu, ka vienoties par kaut ko atkal ar ienaidnieku nozīmētu kļūt par krievu vergiem. Mūsu uzdevums ir izturēt, rakstīt vēsturi, lai mūsu bērniem atstātu ko labāku."

Anastasija norāda: "Man ļoti gribētos piedzīvot kara beigas, ļoti. Man ļoti gribētos izdzīvot līdz uzvarai. Ne jau lai svinētu, bet lai savām acīm pārliecinātos, ka šī lapa ir pāršķirta, secinājumi izdarīti. Atmiņas paliks, un šīs baisās atmiņas mums ir jānodod nākamajām paaudzēm, lai viņi nedomā, ka brīvība ir nākusi viegli, jo diemžēl tieši šādu uzskatu dēļ mēs šodien esam tur, kur mēs esam. Cilvēki to nenovērtēja."