Sarunu gads: pēc četriem kara gadiem miers joprojām nesasniedzams

Kopš 2022. gada 24. februāra, kad Krievija uzsāka plašu ofensīvu un mēģināja ieņemt galvaspilsētu Kijivu, konflikts ir pārtapis ilgstošā pozīciju karā ar milzīgiem zaudējumiem. Tiek lēsts, ka abās pusēs kopējais kritušo, ievainoto un bezvēsts pazudušo karavīru skaits varētu sasniegt gandrīz divus miljonus, padarot šo par postošāko konfliktu Eiropā kopš Otrā pasaules kara.

Krievija kontrolē aptuveni 20% Ukrainas teritorijas, tostarp nelikumīgi anektēto Krimu kopš 2014. gada. Tomēr ieguvumi pēc 2022. gada februāra iebrukuma bijuši lēni.

NATO ģenerālsekretārs Marks Rute nesen salīdzināja Krievijas virzību ar "gliemeža ātrumu". Pēdējo divu gadu laikā Krievijas spēki Doņeckas apgabalā pavirzījušies tikai aptuveni 50 kilometru dziļumā.

Noskaties: Putins ir gatavs karot vēl divus gadus, norāda izlūki

Asiņainais ierakumu karš

Vašingtonā bāzētais Center for Strategic and International Studies lēš, ka Krievijas militārie zaudējumi sasnieguši ap 1,2 miljoniem karavīru, tostarp aptuveni 325 000 kritušo. Ukrainas pusē zaudējumi varētu būt līdz 600 000 karavīru, no kuriem līdz 140 000 gājuši bojā.

Frontes līnija, kas stiepjas aptuveni 1200 kilometru garumā, pārvērtusies par asiņainu ierakumu karu. Ja sākotnēji karadarbību raksturoja straujas tanku un lielu karaspēka vienību kustības, tad tagad dominē pozīciju cīņas un nelielu kājnieku grupu mēģinājumi iefiltrēties pretinieka pozīcijās.

Pirmo reizi militārajā vēsturē izšķirošu lomu spēlē bezpilota lidaparāti. Tie padara gandrīz neiespējamu slepenu lielu spēku koncentrēšanu. Ukraina jau no kara sākuma plaši izmantoja dronus, lai kompensētu Krievijas pārspēku artilērijā. Savukārt Krievija būtiski paplašinājusi savu bezpilota lidaparātu arsenālu, tostarp ieviešot ar optisko šķiedru vadāmus dronus, kas ir mazāk ievainojami elektroniskās traucēšanas apstākļos.

Enerģētikas infrastruktūra – galvenais mērķis

Šī ziema Ukrainai bijusi viena no smagākajām. Krievija ievērojami pastiprinājusi triecienus Ukrainas energosistēmai, izraisot ilgstošus elektroapgādes pārtraukumus Kijivā un citviet valstī. Uzbrukumi vērsti arī pret augstsprieguma līnijām, cenšoties sadrumstalot Ukrainas energotīklu.

Ukraina atbildējusi ar tālas darbības dronu uzbrukumiem Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām un citām enerģētikas infrastruktūras vietām, cenšoties samazināt Maskavas eksporta ienākumus. Ukrainas spēki arī nogremdējuši vairākus Krievijas karakuģus Melnajā jūrā, piespiežot floti pārvietoties no okupētās Krimas uz Novorosijsku.

ASV starpniecība un pretrunīgās prasības

ASV prezidents Donalds Tramps ir centies panākt kara izbeigšanu, taču sarunas saskārušās ar būtiskām domstarpībām. Krievijas prezidents Vladimirs Putins pieprasa, lai Ukraina izvestu savus spēkus no Doņeckas apgabala daļas, ko tā joprojām kontrolē, atteiktos no dalības NATO un ierobežotu savu militāro potenciālu.

Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelesnkis uzstāj uz pamieru esošajā frontes līnijā, kā arī drošības garantijām no ASV un sabiedrotajiem. Viņš norādījis, ka vēlēšanas Ukrainā būtu iespējamas tikai pēc pamiera noslēgšanas un drošības garantiju saņemšanas.

Eksperti uzsver, ka Kremlim svarīgs ir ne tikai teritoriju jautājums, bet arī mērķis panākt, lai Ukraina paliktu Krievijas ietekmes zonā un netiktu uztverta kā Maskavai naidīga valsts.

Vienošanās perspektīvas – neskaidras

Lai arī Vašingtona noteikusi termiņu miera panākšanai līdz jūnijam, ātrs risinājums pagaidām šķiet maz ticams. Krievija cer, ka militārais spiediens piespiedīs Kijivu pieņemt Maskavas nosacījumus, savukārt Ukraina cer uz stingrākām sankcijām pret Krieviju.

Neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām un Rietumu sankcijām, Krievijas aizsardzības rūpniecība turpina palielināt ieroču ražošanu, bet politiskā sistēma līdz šim spējusi amortizēt sabiedrības neapmierinātību.

Četrus gadus pēc iebrukuma sākuma karš joprojām ir iestrēdzis – ar milzīgiem cilvēku zaudējumiem, izpostītām pilsētām un bez skaidras izejas no konflikta.