Situācija Doneckas apgabala frontē saglabājas draudīga

Šī ir stratēģiski nozīmīgā šoseja Pokrovska – Kostjantinivka, kas ir viens no austrumu frontes galvenajiem apgādes ceļiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem, pa labi jau atrodas okupētā Očeretine un krievu pozīcijas līdz šai šosejai ir vien astoņi kilometri.

Virs okupētās Očeretines paceļas melni dūmu mutuļi, šis ir kauju smaguma centrs kopš šī gada februāra, kad okupanti sagrāba Avdijivkas pilsētu un straujos tempos izrāvās uz priekšu Pokrovskas virzienā.

Šī šoseja ir sarkanā zona, pa to pārvietoties ļauts vien ar speciālām atļaujām, un arī labāk to darīt ar pretdronu iekārtu. Ienaidnieks šo ceļu pārlūko un raida triecienus.

Dodamies uz Pokrovskas rajona pilsētām, kurām fronte spiežas arvien tuvāk.

Raķešu triecieni un frontes dārdi šeit ir ikdiena, par to liecina arī sagrautās dzīvojamās mājas. Selidovē tās redzamas teju vai uz katra stūra. Par spīti tam cilvēki šeit ir palikuši, pie tam vairāki tūkstoši. Šeit satiekam Raisas kundzi.

"Redzējāt, kādi izpostīti balkoni. Viens no tiem ir manējais. Kad blakus māja dega no trieciena, mūsu mājai sprādziena vilnis visus balkonus nonesa. Dzīvojam kā uz pulvera mucas," stāsta Selidoves iedzīvotāja Raisa un uz jautājumu, vai katru dienu kaut kas atlido, viņa teic: "Nē bija viena reize, kad trīs dienas nekas nebija, bet tagad kā sākās. Visu laiku arī šodien, kaut kur tālāk, bet dzirdēt varēja labi."

Šeit katrā publiskā vietā arī izvietotas šāda tipa bumbu patvertnes. No tieša trāpījuma nepaglābs, bet no šķembām gan. Neskatoties uz frontes tuvumu, cilvēki pilsētā ir, neviens nevēlas atstāt savu dzīvi. Runāt par ikdienu peklē ir grūti katram mūsu sastaptajam.

"Ir smagi, apšauda katru dienu, grūti,ja sākšu runāt, sākšu tūlīt raudāt, piedodiet," neslēpj Selidoves iedzīvotāja Irina.

Lilja atbraukusi uz Selidovi pierunāt tuviniekus pamest pilsētu.

"Es ceru, ka man izdosies viņus pierunāt, šeit nav jēgas palikt. Lai cik šausmīgi tas neskanētu, ir jābrauc prom te vairs nekas nebūs. Bērnudārzi, skolas, nekas nav palicis neskarts, viss ir izpostīts, arī mājas. Krievi ir necilvēki. Bail, bail par bērniem, ka viņiem šāda dzīve ir jāredz. Visu dzīvi te esmu nodzīvojusi, dzīvojām mēs ļoti labi, viss mums bija, bet tagad tu nezini, kā tālāk dzīvot," stāsta Selidoves iedzīvotāja Lilja.

Šī ir vietējā Selidoves slimnīca, pareizāk sakot tas, kas no tās palicis pāri. Šeit bija dzemdību nodaļa par ko šodien liecina mazuļu fotoattēli. Triecienos sadragāta medicīnas aparatūra un izpostīti ginekologu kabineti.

Pie ēkas pamanu Natāliju, izrādās viņa šeit strādājusi par medmāsu.

"Smaga, situācija ir smaga, apšauda gandrīz katru nakti, gandrīz katru nakti atlido un cilvēki cieš. Mājas tiek sagrautas, logi izsisti, bet cilvēki dzīvo, mājas nepamet. Ciešās, cer uz labāko, uz uzvaru, arī es, mēs te visi tādi," stāsta Selidoves iedzīvotāja Natālija, bet uz jautājumu, kāpēc nebrauc prom, viņa atbild ar pretjautājumu: "Kur braukt? Ja kāds kaut kur gaidītu, varbūt braukt, bet tā – paliekam savā vietā.

Un ko viņa teiktu par to, ko viņi dara Ukrainā?

"Ko, lai jums pasaka… kas viņus te sauca, neviens," strikti nosaka Natālija.

No okupētās Pervomaiskes Selidovi no krievu pozīcijām šķir četras nelielas apdzīvotas vietas. Pokrovskas virziens ir viena no okupantu prioritātēm šeit austrumu frontē, jo no Pokrovskas pilsētas līdz Doneckas un Dnipropetrovskas apgabala robežai ir vien 16 kilometri.