Solījums nepaplašināt NATO: kā Kremlis izauklēja šo mītu
Bijušā Rietumvācijas kanclera Helmūta Kola ārpolitikas padomnieks Horsts Telčiks uzsver, ka Aukstā kara beigās PSRS līderiem netika doti nekādi solījumi nepaplašināt NATO uz austrumiem. Skaidrojam, kā Maskavā dzima mīts par "Rietumu gadsimta nodevību".
Intervijā "Deutsche Welle" kādreizējais Kola padomnieks Telčiks nepārprotami noliedz Krievijas prezidenta Vladimira Putina nepiekāpīgos paziņojumus par Aukstā kara beigās it kā Maskavai dotiem solījumiem nepaplašināt NATO austrumu virzienā.
Bijušais ārpolitikas padomnieks norāda, ka piedalījies visās Rietumvācijas valdības sarunās ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. "Nevienā sarunu posmā nebija nekādu solījumu vai diskusiju par NATO paplašināšanu," atgādina Telčiks.
Vienīgais nosacījums no Padomju Savienības puses bijis, lai pēc Vācijas apvienošanās Austrumvācijā (bijušās VDR teritorijā) netiktu izvietoti NATO karavīri un izvērsta alianses infrastruktūra. "Un tas tika izpildīts," uzsver bijušais padomnieks.
Telčika vērtējumā Kremļa prasība par NATO nepaplašināšanu nav pieņemama un Krievijas prezidentam tas esot zināms. "Mūsu izpratnē suverēna, demokrātiska valsts pati izlemj, vai un kādai aliansei tā vēlas piederēt," atzīmē Telčiks.
No 17 līdz 30 dalībvalstīm
Par spīti Maskavas pastāvīgi uzturētajai retorikai, NATO pēc PSRS sabrukuma ir turpinājusi paplašināšanos, alianses dalībvalstu skaitam pieaugot no 17 valstīm 1990. gadā līdz 30 dalībvalstīm šodien. Vairākas NATO valstis savulaik bija daļa no padomju vadītā Varšavas pakta, bet citas – PSRS republikas.
Kremlis pastāvīgi apgalvo, ka Rietumi ir lauzuši pagājušā gadsimta 90. gados "doto solījumu" nepaplašināt NATO. Šis mīts tiek izmantots, lai attaisnotu arī iespējamo iebrukumu Ukrainā.
Vēlamo uzdod par esošo
Krievijas uzturētais mīts par Rietumu nodevību tiek balstīts PSRS līdera Mihaila Gorbačova un ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera 1990. gada februāra sarunās. Tolaik diskusijā par Vācijas apvienošanos patiešām tika panākta vienošanās Austrumvācijā neizvietot NATO karavīrus un bāzes.
Šo solījumu atkārtoja arī NATO ģenerālsekretārs Manfreds Verners savā runā tā paša gada 17. maijā Briselē: "Pats fakts, ka esam gatavi neizvietot NATO karaspēku ārpus [Vācijas] Federatīvās Republikas teritorijas, dod Padomju Savienībai stingras drošības garantijas."
Lielākā daļa autoritatīvo Rietumu zinātnieku un vēsturnieku, kas ir pētījuši diplomātiskās piezīmes, sanāksmju protokolus un abu pušu stenogrammas kopš 90. gadiem, uzsver, ka tobrīd runāts tikai un vienīgi par Austrumvāciju.
"Padomju Savienība joprojām pastāvēja, un Austrumeiropas valstis joprojām bija daļa no padomju struktūrām, piemēram, Varšavas paktā, kas oficiāli tika likvidēts tikai 1991. gada jūlijā," "France 24" norāda Tukidīda centra politikas zinātnes doktore Amēlija Zima.
"Mēs nevaram runāt par nodevību, jo drīzumā sekoja notikumu ķēde, kas pārkārtoja Eiropas drošības arhitektūru."
Proti, Rietumi tobrīd nevarēja pat piedāvāt Kremļa pastāvīgi piesauktās "garantijas", jo tobrīd neviens nevarēja paredzēt PSRS sabrukumu un tam sekojošos vēsturiskos satricinājumus.
No "līguma gara"…
Arī pats Gorbačovs vairākās intervijās atzinis, ka tolaik par NATO paplašināšanos runāts vien Vācijas apvienošanās kontekstā. Vienlaikus bijušais PSRS līderis uzskata, ka alianses paplašināšanās uz austrumiem tomēr pārkāpj šīs vienošanās garu.
Šādu traktējumu uzturēja arī Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins. Pret NATO paplašināšanos viņš izturējās piesardzīgi. Viņa nostāju ilustrē ASV Nacionālās drošības arhīvā pieejamā Jeļcina 1993. gada septembrī sūtītā vēstule ASV prezidentam Bilam Klintonam.
"Mēs, protams, saprotam, ka jebkura iespējamā Austrumeiropas valstu integrācija NATO automātiski nenovedīs pie tā, ka alianse kaut kādā veidā vērsīsies pret Krieviju," teikts vēstulē. "Taču ir svarīgi ņemt vērā, kā mūsu sabiedriskā doma varētu reaģēt uz šo soli."
Vienlaikus Jeļcins vēstulē atsaucas uz "garantijām", kas tikušas dotas padomju līderiem sarunās par Vācijas apvienošanu, norādot, ka šī "līguma gars" izslēdz iespēju paplašināt NATO zonu uz austrumiem.
Krievija realizēja politiku, alianses paplašinās ceļā pastāvīgi liekot šķēršļus. Piemēram, lai kavētu Baltijas valstu centienus pievienoties NATO, Maskava vispirms tām piedāvāja savas "drošības garantijas".
Kad Latvija, Lietuva un Igaunija tās noraidīja, bija vērojami Kremļa centieni destabilizēt trīs valstu iekšpolitisko situāciju, kā arī graut to reputāciju Rietumos.
…līdz neapstrīdamai "nodevībai"
Jeļcina pēcteča Putina laikā līdz tam piesauktais "līguma gars" pārauga neapstrīdamā "Rietumu nodevībā". Uzrunā Minhenes drošības konferencē 2007. gadā Putins jautāja: "Kas notika ar garantijām, ko mūsu Rietumu partneri sniedza pēc Varšavas pakta likvidēšanas?"
Arī pēc Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksijas 2014. gadā Putins apsūdzēja Rietumu līderus, ka tie "mums ir daudzkārt melojuši, pieņēmuši lēmumus aiz mūsu muguras un nostādījuši mūs fakta priekšā. Tā tas bija ar NATO paplašināšanos uz austrumiem, ar kara infrastruktūras izvietošanu pie mūsu robežām".
Pērnā gada nogalē, kad pie Ukrainas robežām tika savilkti Krievijas bruņotie spēki, Putins kārtējo reizi klāstīja, ka 90. gados Maskavai par NATO solīts "ne collas austrumu virzienā". Putins: "Vienkārši nekaunīgi apmānīja: piecas NATO paplašināšanās kārtas, un tagad, lūdzu, Rumānijā, tagad Polijā parādās attiecīgas [NATO aizsardzības] sistēmas."
Kremļa uzturētā mīta ēnā paliek Krievijas un NATO 1997. gadā slēgtais Divpusējo attiecību, sadarbības un drošības dibināšanas akts. Ar šo dokumentu puses apņemas garantēt mieru un drošību eiroatlantiskajā telpā, kā arī visu dalībvalstu teritoriālo integritāti.
Dokumentā ietvertās apņemšanās Krievijai nav izdevīgi atcerēties. Maskava tās ir ne tikai piemirsusi, bet arī rupji pārkāpj.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
