Vienīgais ārsts sagrautajā Avdijivkā atklāj skarbos dzīves apstākļus

Avdijivkā var iekļūt pa vienu vienīgo ceļu, un tas jau ir izaicinājums, jo krievi to nemitīgi apšauda. Debesīs lido okupantu bezpilota lidaparāti, un mērķis ir ikviena pilsētā iebraucošā automašīna.

Pilsēta jau trešo nedēļu ir kauju galvenais posms, ap pilsētu, kas jau no 2014. gada atrodas daļējā okupantu armijas aplenkumā, Krievija sakoncentrējusi vairāk nekā 40 000 lielu karaspēku, lai arī cieš milzīgus cilvēkresursu un tehnikas zaudējumus, uzbrūk bez apstājas.

Kaujas šeit tiešām ļoti sīvas, un krievi šo divarpus nedēļu laikā ir pavirzījušies uz priekšu no ziemeļiem Avdijivkas virzienā, taču tos nevar nosaukt par milzu panākumiem. Ukrainas Bruņotie spēki šeit fronti tur jau no 2014. gada, un šis tiek uzskatīts par vienu no Ukrainas visvairāk nocietinātajiem punktiem frontē.

Avdijivka ir kļuvusi par kārtējo mirušo pilsētu – vismaz vizuāli mirušo, jo zem gruzdošo ēku drupām esošajos pagrabos slēpjas vairāk nekā 1600 cilvēku.

Pilsētas galvenajā slimnīcā, tagad pussagrautajā medicīnas iestādē, strādā viens ārsts. Vitālijs ir viens uz visiem pilsētā palikušajiem cilvēkiem.

Vitālijs

Avdijivkas slimnīcas vecākais ārsts, ķirurgs

"Pēc oficiālajiem datiem, pilsētā ir 1621 cilvēks, bet domāju, ka ir ap 1800, – tie, kas slēpjas. Vispirms jau cenšamies glābt ievainotos, bet cilvēki vēršas arī ar parastām saslimšanām. Vēršas arī ambulatorie pacienti, hroniskie ir diabēts, hipertonija, sirdsslimības. Šodien atnāca puisis, vajag insulīnu, sievai cukura diabēts, bet pati baidās nākt, jo dzīvo smagāk apšaudītajā rajonā. Mums ir insulīns, ko varēju iedot."

Redzot savām acīm pilsētā notiekošo vājprātu, rodas jautājums, kāpēc ārsts nedodas prom, bet tas viņu šķietami pat sadusmo.

"Cilvēki pilsētā ir! Pie kā viņiem vērsties? Viņi nāk ar visdažādākajām problēmām – sākot ar zobu sāpēm un beidzot ar gangrēnām kājās. Par laimi, pagaidām mums lielākā daļa vajadzīgo medikamentu ir," saka ārsts.

Vaicāts, cik reižu jau slimnīcai jau trāpīts, viņš atbild: "Viena te, četras, pieci, seši, septiņi… septiņi tieši trāpījumi."

Pagrabs slimnīcai esot ciešams. "Pa dienu cenšamies būt šeit, bet cilvēkus es parasti turu pagrabā, bet vakaros visus vedu prom. Raķetes lielākoties raida naktī, bet ne tikai raķetes, te viss lido. [TV3 Ziņas: Fosfors arī?] Fosforu es neredzēju, bet degbumbas gan, tās deg un nevar ne ar ko nodzēst. Četros no rīta uz mums nometa 30 degbumbas!"

Tā mediķis strādā katru dienu, nekad nezinot, kad atlidos nākamā krievu raķete, lādiņš vai bumba. Slimnīca ir pamatīgi cietusi un apstākļi, kādos Vitālijs strādā, ir prātam neaptverami. Šeit var veikt ievainotajiem atsāpināšanu, pārsiešanu, stabilizāciju, bet ne operācijas, nemaz nerunājot par iespējām pienācīgi izvadīt uzbrukumos bojā gājušos.

Vitālijs

Avdijivkas slimnīcas vecākais ārsts, ķirurgs

"Šādos gadījumos cenšamies ar policijas un eņģeļu palīdzību izvest uz pirmo tuvāko slimnīcu Pokrovskā. Daudz cilvēku ir zem gruvešiem, nevar viņus izvilkt, vakar man atveda līķi, – ko lai es ar viņu daru, noziņoju policijai, jo tā ir tiesu medicīna, ko es vairs varu palīdzēt, nu neko līķis pie manis nakšņoja."

Vaicāts, kas notiek, ja cilvēkam ir nepieciešams palikt slimnīcā, ārsts saka: "Saprotiet, mēs sniedzam stacionāro palīdzību, daži pacienti man ir, jo citādi nevar, tagad ir četri, es fiziski vairāk nevaru paņemt, jo nevaru šiem cilvēkiem nodrošināt drošu vidi, gulošu slimnieku es uz pagrabu nenonesīšu."

Vitālijs mums TV3 Ziņu filmēšanas komandai parāda palātas neiroloģijas korpusā.

"Skumji ir tas, ka slimnīca nesen tika izremontēta, 2021. gadā slimnīca bija kā konfekte, viss operāciju bloks, reanimācija, vairs nav reanimācijas, nav operāciju bloka. Citreiz liekas, kam man to vajag, vai es darbu citur neatradīšu ar mediķa augstāko kategoriju? 33 gadu stāžu. Es šeit 28 gadu strādāju, mīļā mana Avdijivka, sāp man par viņu, es vēl neesmu galvā sapratis, ka pilsētas vairs nav, man bija divi dzīvokļi, mans un meitas, neviena vairs nav. Manas mājas ir mana slimnīca," bilst ārsts.