Ar pērtiķu bakām Latvijā galā tiksim, taču tā nav vienīgā kaite pie apvāršņa

Pērtiķu bakas (monkeypox) ir reta, bakām līdzīga slimība, kas galvenokārt sastopama tropu mežu valstīs centrālajā un Rietumāfrikā. Infekcijas rezervuārs dabā joprojām nav zināms, bet vīruss tika konstatēts dažādiem grauzējiem un pērtiķiem, no kuriem inficējās arī cilvēki.

Kāpēc vispār notiek slimību pārnese no dzīvnieka uz cilvēku un arī otrādi? Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) galvenā infektoloģe, profesore Ludmila Vīksna "’tv3.lv’’ norāda – pie vainas var būt kāda labvēlīga apstākļu sakritība, piemēram, ļoti tuvs kontakts ar kādu pērtiķi vai grauzēju, vai izmainījies pats vīruss. Taču galvenais nosacījums šādai sugu barjeru pārkāpšanai ir tas, ka cilvēka organisma aizsardzības spējas nav bijušas pietiekami spēcīgas – organisms bijis novājināts un līdz ar to arī uzņēmīgāks pret konkrēto saslimšanu.

Tiesa, jānorāda, ka pērtiķu bakas nav jauna saslimšana – jau 1970. gadā pirmoreiz tika reģistrēti cilvēku saslimšanas gadījumi, un ik pa laikam tiek novēroti lokālie šīs saslimšanas nelielie uzliesmojumi, tai skaitā ārpus Āfrikas teritorijas. Vīksna paskaidro, ka šī brīža slimības izplatības uzliesmojums radījis satraukumu, jo notiek kas tāds, kas līdz šim par konkrēto slimības ierosinātāju nav bijis zināms vai kas pārkāpis iekšējos it kā izveidojušos nosacījumus, vairāk izplatījies Eiropas iedzīvotājos. Pērtiķu baku gadījumā uztraucošais ir tas, ka inficētās personas nebija apmeklējušas tās Āfrikas zonas, kurām šī infekcija būtu raksturīga.

Epidemioloģiskā ķēde uzreiz nebija labi izsekojama. Saslimušie nebija apmeklējuši zonas, kurām šī slimība ir tipiska, arī it kā nebija satikušies ar citiem saslimušajiem, inficēto nav viens vai divi, bet vairāki un dažādās pasaules valstīs. Tā kā šī brīža izplatības mehānisms nebija skaidrs, tas radīja bažas – slimība varētu izplatīties vēl tālāk un lielākos apjomos. Taču šobrīd ar epidemioloģisko ķēdi jau sokas labāk, norāda Vīksna.

Kā liecina Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ESPKC) dati uz 7. jūniju, Eiropas teritorijā apstiprināti aptuveni 800 saslimšanas gadījums, bet pasaulē kopumā – vēl vairāk. Savukārt Pasaules Veselības organizācijas (PVO) apkopotie dati uz  30. maiju rāda – pasaulē laboratoriski apstiprināti 257 pērtiķu baku gadījumi, bet vēl aptuveni 120 tiek pārbaudīti.

Arī Latvijā pagājušajā nedēļā tika atklāti divi pērtiķu baku gadījumi. Slimība pacientiem noris viegli, un tie atrodas ārstniecības personu uzraudzībā. Abiem slimniekiem bijuši vienādi inficēšanās riski ārpus Latvijas. Tajā pašā laikā epidemioloģiskā izmeklēšana turpinās. Aktuālajai informācijai, tostarp ieteikumiem, kā sevi pasargāt, vari sekot līdzi Slimību kontroles un profilakses centra mājaslapā.

Lasi vēl: Latvijā apstiprināts pirmais pērtiķu baku gadījums

Piesardzībai jābūt, bet par jaunu pandēmiju nav jāuztraucas

Atskatoties uz diviem Covid-19 pandēmijas gadiem, pavisam dabiski jaunas slimības neparastā uzliesmošana dažādās pasaules valstīs raisa bažas par to, vai mums atkal jāgatavojas jaunai pandēmijai. Vīksna uzsver – lai arī pērtiķu bakas tāpat kā Covid-19 ir vīrusa izraisīta slimība, tās tomēr ir pavisam citādākas.

Vispirms tas jau ir cits jeb DNS vīruss, kā arī tam ir divi paveidi, kuri joprojām saglabājušies nemainīgi. Tāpat šī vīrusa izplatīšanās notiek citādāk – tam nepieciešams ciešs, diezgan ilgs kontakts. "’Tas nav ieiet veikalā bez [sejas aizsarg]maskas un jau saslimt. Tas ir pilnīgi cits,’’ norāda Vīksna.

Un ne velti PVO kā lielāko riska grupu šobrīd ir izvirzījusi homoseksuālus vīriešus, jo starp tiem pērtiķu baku izplatība pašreiz novērojama visbiežāk. "’Vienmēr ir kāda riska grupa,’’ piebilst profesore.

Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka šobrīd īpaši aktuālo piesardzības pasākumu vidū ir ne tikai ieteikumi nelietot vienus traukus, neuzturēties ilgstoši vienā telpā ar saslimušo, bet arī drošs sekss. It īpaši anālais sekss, neatkarīgi no dzimuma vai seksuālās orientācijas, risku saslimt ar pērtiķu bakām palielina, jo taisnās zarnas gļotādas apasiņošana ir citādāka nekā vagīnas. "’Risks ir paaugstinās kā vīrietim, tā arī sievietei. Tā ir bīstamība, un, manuprāt, speciālistiem ir pienākums par to informēt,’’ paskaidro Vīksna.

Tiesa, šobrīd vēl tiek izzināts, kādos tieši ceļos pērtiķu bakas iespējams izplatās. Piemēram, ar asinīm izplatība notiek, jo ar tām otram var nodot jebkādu slimību. Taču aktuāls ir jautājums – vai bakas izplatās arī ar citiem bioloģiskajiem šķidrumiem. "’Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo no tā būs atkarīgas epidemioloģiskās rekomendācijas visiem cilvēkiem,’’ teic profesore. Jāuzsver, ka slimības gaitā izveidojušos pūšļu saturs ir ļoti infekciozs. Tos nevajadzētu aiztikt, lai slimību neizplatītu tālāk un citi nesaslimtu.

Zinot, ka pērtiķu baku riska grupa ir homoseksuāli vīrieši, Saeimas opozīcijas deputāti aicināja aizliegt jūnijā gaidāmo "’Riga Pride’’. Lai arī iespējams diskutēt par patiesajiem šī aicinājuma iemesliem, zināmā mērā politiķu satraukums ir saprotams. Tomēr vaicāta, vai mums jau ir jāaizliedz plaši pasākumi, Vīksna norāda – šādi aizliegumi pašreiz nav nepieciešami, bet katra cilvēka paša ziņā ir potenciālie izsargāšanās paņēmieni no iespējamās infekcijas.

Lasi vēl: Petraviča komentē "geju sargāšanas" priekšlikumu Saeimā

"’Šobrīd visā pasaulē saslimušie ir vairāki simti, bet tas nav tik ievērojams skaits, lai ieviestu plašus ierobežojumus. Pašreiz nav arī pamata domāt, ka šī slimība varētu uzliesmot globālā mērogā,’’ skaidro profesore.

Tajā pašā laikā epidemiologu un infektologu pienākums ir informēt cilvēkus par iespējamajiem riskiem un veidiem, kā no šīs saslimšanas izvairīties.

Hroniskas slimības – nopietnāks drauds nekā akūtās

Lai arī pērtiķu bakas šobrīd zināmā mērā izvirzījušās priekšplānā, tās nebūt nav vienīgās, par kurām būtu jādomā un pret kurām jābūt piesardzīgam. Profesore Vīksna paskaidro, ka akūtās slimības, tostarp bakas, iespējams ātri konstatēt, un tās ir labi saredzamas pūslīšu dēļ, taču visus infektologus un ārstus, tostarp Latvijas, uztrauc hroniskās infekciju slimības. Tās arī rada labvēlīgu fonu citām – akūtajām infekciju slimībām.

Starp hroniskām slimībām Latvija, neapšaubāmi, ir sliktā vietā HIV un AIDS rādītāju dēļ. Tāpat bažas rada C hepatīta izplatība un dažādie herpes vīrusa ierosinātāji. "’Ne velti cilvēki sūdzas, ka caurvējā kaut kas uzmetas vai pēc sauļošanās parādās izsitumi. Tas nozīmē, ka viņos herpes vīruss gruzd un visu laiku rada nepatīkamu fonu,’’ stāsta Vīksna un piebilst, ka divi Latvijā sastopamie herpes vīrusa ierosinātāji ir tādi, kas arī rada noguruma sindromu.

Šāds sindroms arī nereti parādās tā dēvētajiem "’post-covid’’ pacientiem. "’Šobrīd Covid-19 pārslimojušos varētu dalīt trīs grupās. Tie, kuriem saslimšana nepāriet, kuri turpina ar to slimot jeb "’ongoing-covid’’. Otra grupa ir "’long-covid’’ jeb garā Covid-19 pacienti – speciālisti uzskata, ka tie ir tie cilvēki, kuros vīruss joprojām dzīvo. Savukārt trešā grupa ir "’post-covid’’, kur pacientiem it kā vīrusa organismā nav, arī saslimšana nav akūta, bet cilvēks ir slims, pie  kam izpausmes dažādas,’’ skaidro profesore.

Viņa arī min sev tuvu piemēru – kāds jauns, spējīgs vīrietis, kurš strādā būvniecības nozarē, vairs nav spējīgs atbildēt pat uz telefona zvaniem, jo viņu pārņēmusi apātija. "’Viņš negrib, nekas viņam nav interesanti, ir pat grūti aiziet brokastīs.’’ Un tas viss Covid-19 saslimšanas dēļ.

Lasi vēl: RAKUS infektoloģe: 20% Covid‑19 pārslimojušajiem joprojām jūtas neveseli

"’Vīrusiem ir šī pēcdarbība, un, ja mēs padomājam, cik cilvēku pasaulē pārslimojuši Covid-19, kas ir miljoniem, tad daļa šo cilvēku tagad ir ar nogurumu, apātiju, darbspēju zudumu. Tas ir fantastisks zaudējums pasaulē, ņemot vērā arī citus notikumus, kas labsajūtu nebūt neveicina. Līdz ar to es hroniskām slimībām piešķirtu lielāku nozīmi, jo ar akūtām [slimībām] cilvēks parasti saslimst un izveseļojas vai retos gadījumos diemžēl nomirst, bet tā ir salīdzinoši neliela daļa,’’ norāda Vīksna.

Attiecībā uz Covid-19 pēcdarbību aktuāls arī ir jautājums – vai pārslimojušajiem vispār būs iespējams atgriezties pie nosacīti normālas veselības. Tas šobrīd ir neatbildams jautājums, jo ir pagājis pārāk mazs laiks un ir nepieciešama plaša pētniecība.

Ģimenes ārsti jūt, kas ir šiem cilvēkiem, bet nav saprotams, kā viņiem palīdzēt, ar ko viņus ārstēt. Lai šo darbu atvieglotu, pašreiz vairāki desmiti speciālistu strādā pie ieteikumu izveides tam, kā palīdzēt, ārstēt un kā atšķirt joprojām slimos pacientus no veselajiem. Ieteikumu izstrādi plānots noslēgt šī gada novembrī.

Jāmācās būt atbildīgākiem par savu veselību

Runājot par Covid-19, Vīksna arī pastāsta, ka medijos vairākkārt izskanējušas ziņas, ka Latvijā mirstība no šīs saslimšanas ir ļoti liela. Taču, ja pasaulē kopumā nomira 1,3% inficēto, tad Latvijā tie ir 0,7%. Lietuvā šis rādītājs ir tāds pats, savukārt Igaunijā – nedaudz mazāks. Tiesa, reālie dati būs redzami vien pēc pāris gadiem, jo katrs nāves gadījums vēl tiek rūpīgi analizēts.

RAKUS mediķu grupa arī analizējusi nāves gadījumus un nonākuši pie secinājuma – Latvijā vājākais posms bija tas, kādā stāvoklī Covid-19 pacienti iestājās slimnīcā. Piemēram, 15–20% bija tādi, kas uzreiz bija jāved uz intensīvo terapiju. Tāpat bija tādi, kas nemaz nebija informējuši savu ārstu par saslimšanu, – arī šiem bija sliktāka izdzīvojamība. Kā arī bija tādi, kuru organismā bija tik mazs skābekļa daudzums, ka pārsteidzošs ir fakts – šie pacienti vispār izdzīvoja.

Arī blakus slimībām ir ļoti liela nozīmē iespējā atveseļoties. Atsevišķiem pacientiem bijušas pat 12, 13 blakus slimības, tostarp tādas, par kurām daži nemaz nezināja, piemēram, cukura diabēts, hipertonija u. tml.

Savukārt starp izdzīvojušajiem daudz vairāk bija to, kas ar savu ārstu bija konsultējušies par saslimšanu ar Covid-19.

Šeit Vīksna piebilst, ka iegūtie dati arī ļoti labi ataino to, cik rūpīgi mēs paši sekojam līdzi savai veselībai un arī par to rūpējamies. "’Apvainot ārstus faktā, ka kāds ir nomiris, nemaz nedrīkst. Tas ir līdzīgi kā jebkurā līgumā, kurā katram ir savas saistības, un ārsts var garantēt tikai savu saistību izpildi. Tāpat ir ārstniecības iestādēs, kur darbojas trīspusējas attiecības – ir slimnieks, vīruss un veselības aprūpe,’’ teic profesore un piebilst, ka sabiedrībai būtu jābūt stipri atbildīgākai par savu veselību un pamazām nepieciešams kopumā mainīt kolektīvo domāšanu par to, kā mēs par sevi rūpējamies.

Higiēna un vakcinācija – kā sevi pasargāt?

Iespējamie piesardzības pasākumi no saslimšanas uz saslimšanu atšķiras, taču liela daļa ir universāli. Runājot par tiem, profesore Vīksna pirmajā vietā liek sanitāri higiēniskos nosacījumus, piemēram, roku mazgāšana, slimošanas laikā nedošanās uz darbu u. tml.

Tajā pašā laikā, viņasprāt, mēs grēkojam attiecībā pret bērniem – ļaujam, ka bērns ar kājām vai pamperu tiek iesēdināts pārtikas ratos, kur pēc tam tiek likta pārtika. Šāda prakse, iespējams, būtu jāpārdomā, jo tā var izplatīties sēnītes vai fekāli orālās infekciju slimības.

Arī vakcinācija ir veids, kā sevi pasargāt no dažādām, tostarp nāvējošām, slimībām. Pieaugušo vakcinācijas kalendārā jābūt vakcīnai pret ērču encefalītu, ikgadējai gripas potei, kā arī Vīksna iesaka reizi desmit gados vakcinēties pret difteriju. "’Ja ar to saslimst, ir daudz lielāka iespēja nomirt, nekā saslimstot ar Covid-19.’’ Ja ir nepieciešamība, jāvakcinējas arī pret stinguma krampjiem un trakumsērgu.

Tāpat, dodoties ceļojumos, nepieciešams rūpīgi izpētīt vietu, uz kuru iecerēts doties, un arī vakcinēties pret iespējamajām slimībām, arī tad, ja vakcinācija nav obligāti. Tā teikt – lieka piesardzība nekaitēs.

Kas attiecas uz bērnu vakcinācijas kalendāru, tas, kā uzsver profesore, būtu jāizpilda obligāti. Piemēram, īpaši būtu jādomā par bērnu vakcinēšanu pret tuberkulozi, kas Latvijā joprojām ir aktuāla slimība un joprojām bērniem laupa dzīvības.

Bet kā ar vakcināciju pret Covid-19 – vai tā varētu ienākt aktuālo pošu kalendārā? Vīksna paskaidro, ka primārā vakcinācija pavisam noteikti ir nepieciešama. Taču speciālisti šobrīd diskutē par to, vai ir vajadzīga vēl ceturtā vakcīna vai vēl cits vakcinēšanās grafiks. Tomēr tas, ka riska grupu pacientiem papildvakcinācija būs nepieciešama, ir diezgan droši.

"’Tomēr es pagaidām esmu atturīga pret ceturto vakcīnu visiem iedzīvotājiem, jo, vakcinējoties "pa biežu", tā ar laiku var kļūt epidemioloģiski mazāk iedarbīga. Tāpēc es labāk maksimāli nogaidītu līdz nākamajai nepieciešamībai – tad, iespējams, vakcīnas būs vēl efektīvākas vai varbūt nebūs nepieciešamas vispār,’’ norāda profesore.