Iekļaujoša izglītība Latvijā tikai uz papīra? Bērnus ar autismu "vispārīgajos" dārziņos uzņem nelabprāt

Man ir bērns ar autismu - visu laiku gāja parastā grupiņā, nu sākām speciālajā grupiņā. Speciālajā ir mazāk bērnu, kas ir galvenā atšķirība. Ja šādus bērnus "noslēpj" speciālajā iestādē, tad mūsu sabiedrība būs tikpat neiecietīga kā ir šobrīd, jo diskriminē pieaugušie nevis bērni.
Tā kā autisti paliek arvien vairāk - ikvienā dārziņā būs šādi bērni - patīk laiskajām audzinātājām tas vai nepatīk. Pāris tiesas procesi un laiskās audzinātājas būs spiestas nevis niķoties un "izvēlēties" bērnus, bet pieņemt ikvienu bērniņu un attīstīt viņa prasmes, atbilstoši katra bērna individuālajām vajadzībām.

Kaut kas nav kārtībā ar to tā saucamo iekļaujošo izglītību. Ko grib panākt?

Varu konkrētu nosaukt un vēl groziņu pielikt kas atteica uzņemšanu. Tāpat arī skolas. Mans bērns un mēs, ģimene, jau izgājuši visam šim marazmam cauri. Nekas, stiprinieties. Ar pilngadības sasniegšanu " svētki tikai sākas"...

Mana pieredze. Meitas grupiņā ir puisītis ar autismu. Nāk jau 2 gadus, kopā ar asistenti. Viss labi. Sākumā bija grūtāk iekļauties, bet pēc kāda mēneša viss lēnām aizgāja. Darbojas kopā ar citiem, nodarbībās arī piedalās. Bērniem vispār nekādu problēmu ar šāda bērniņa pieņemšanu. Ir jau draudziņi. Pusiītis arvien vairāk attīstās, mācās uzvedību no vienaudžiem. Bet mums ļoti ir paveicies ar dārziņa vadītāju, vecāku kolektīvu un inteliģentām audzinātājām. Ja ir pieņemoša vide - viss notiks. Diemžēl, palasot komentārus, līdz tam Latvijā vēl tālu. Eiropā un pasaulē jau sen visi mācās un dzīvo kopā, lai arī kādi tur traucējumi vai netraucējumi. Invaliditāte kā tāda ir tikai tāds mazs, nenozīmīga ķeksītis, kas netraucē iekļauties vidē un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Neviens uz nevienu šķībi neskatās, atsevišķi neizdala. Harmonija.

Sižets skaidri ir pateikts- viens dārziņš uzreiz pateica, ka nevēlas šādu bērnu pie sevis, ar visu to, ka asistents ģimenei jau ir. Un arī privātā dārziņa, kurā sižetā redzētā meitenīte gāja kopā ar asistentu, nebija agresīva, audzinātāja nejauki par bērniņu izteicās, sabiezināja krāsas, lai arī grupiņā citi bērni bijuši daudz agresīvāki un nekaunīgāki. Par to iau ir tas stāsts. Ka vispār šos bērniņus grib izolēt. Nedot viņiem vienlīdzīgu iespēju, pat neiedziļinoties situācijā. Diagnoze = norakstām…

No tā, ka bērnu ar autismu integrē vispārējā dārziņā vai skolā, cieš visi- grupas un klases biedri, jo viņi regulāri nesaņem vajadzīgo uzmanību no pedagoga, kurš ir spiests lielāko daļu darba un uzmanības atdot integrējamajiem. Stundas kārtība tiek izjaukta. Turklāt šie bērni var pilnīgi negaidot ciest arī fiziski.
Cieš šo pārējo bērnu vecāki, kuriem katru dienu jāuztraucas, vai viņu bērns mājās atnāks dzīvs un vesels.
Cieš pedagogs, kurš apzinās, ka viņš nespēj vienlīdz labi strādāt ar visiem. Tas vienkārši nav iespējams.
Cieš pats integrējamais. Autisti dzīvo savā pasaulē, viņus satrauc nestandarta situācijas, negaidīti notikumi, troksnis. Tas viss izglītības iestādē ir pietiekami.
Varbūt labi ir tikai autistu vecākiem, kuriem ir cerība, ka kāds cits ar viņa bērnu paveiks brīnumu lietas un bērns pēkšņi mainīsies.

Nav saprotams,kāpēc šos bērnus tik intensīvi vecāki grib uzgrust sabiedrībai,ir jābūt speciālam skolinam un bērnudārziem ar speciāliem pedagogiem kuri ņemās ar šiem bērniem.Parastie b/d taču pārslogota,trūkst personāla par zemām algām ,bet šie egoisti vecaki bāž savus probl embērnus virsū sabiedrībai,un par to pārējiem it kā jajūtas vainīgiem un jacieš saskarē ar tādiem bērniem.Ja tik ļoti vajag to b/d vai parasto skolu lai tad tie vecāki sēz klāt tiem saviem ipašajiem bērniem no zvana līdz zvanam.

Pieredze Dobeles bērnudārzā: bija grupiņā bērns autists. Skolotāja lūdza atbalsta personu vai cita veida palīdzību, jo vienai ar visu bija jātiek galā. Rezultāts? Laba skolotāja pameta darbu bērnudārzā, jo ne tā vadībai, ne augstākai instancei novadā nešķiet, ka autists grupā varētu radīt papildu vajadzības un grūtības skolotāja darbā.

Mana bērna privātā dārziņa grupiņā ir 2 autisti... Bez asistentiem. Viens ir absolūti nevaldāms, agresīvs, dara citiem pāri līdzko pārkāpj dārziņa slieksni. Pedagogi netiek galā, nespēj veltīt laiku citiem. Otrs arī dara visu, kas ienāk prātā, nesit it kā, bet reizēm izdara kaut ko šokējošu, piemēram nogrūž kādu no slidkalniņa augšas vai izdomā triekties ar kaut ko braucamu bērnos, ir histērisks, runa nav attīstīta vispār (5 g.v). Skaidrs, ka nerunājošs bērns nekad neapmeklēs standarta skolu, tad kāpēc uzreiz neizvēlēties atbilstošu dārziņu, kur būs speciālisti ar atbilstošu programmu? Godīgi sakot, ir grūti klausīties tos murgus, ko bērns katru dienu stāsta, kas notiek grupiņā, baidīties vai kāds no šiem bērniem neizdara kaut ko baisu pilnīgi nesaprotot, ko dara. Varbūt arī ir autisti, kuri var līdzās pastāvēt, bet vairums, ko esmu redzējusi ir absolūti nekontrolējami un neparedzami arī starp pazīstamu cilvēku bērniem. Varbūt vecāki maz kaut ko dara, lai bērns spētu iekļauties, nezinu, bet visiem tas ir slogs, gan pedagogiem, gan citu bērnu vecākiem. Es nedomāju, ka tas ir godīgi pret citiem.

man lūdzu, kaut vienu augstskolu, izženieru , juristu, jūrniecības, pilotu, medicīnas, kosmiskās inženierijas , ķīmijas, datorinženieriju, kur ir tādi bērni apgūst kaut ko . Nav , vienkārši nav un nevar pat būt . Tad kapēc jāmoka pedagogi, kuriem ir tik daudz tā jau darba ? .
Jāveido ir speciāla skoliņa kur ar tādiem noņemas speciāli apmācīti cilvēki, jāmācās ir arī pašiem vecākiem , nevis visu nogrūst uz sabiedrību .
Tā pat kā ir neredzīgo skolas, tas jau nenozīmē , ka sabiedrība izsmej vai pazemo.