Kādas pārmaiņas piedzīvo daba šoziem?

Šis ir gada tumšākais laiks, jo naktis ir garas, bet dienas – īsas. Gaismas trūkums ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina daudzu kokaugu virszemes daļu ieziemošanos. Tāpēc lapukoku un krūmu lapas atmirušas un nobirušas, stumbri un zari jau slīguši ziemas mierā. Toties šo kokaugu saknes joprojām saglabājušas zināmu aktivitāti, jo noteicošais faktors, kas ieziemo to pazemes daļas, ir nevis gaisma, bet ietverošā temperatūra. Tur – dziļāk augsnē, zem sabiru un, ja paveicas, arī zem sniega segas – ir ievērojami siltāks nekā virszemē.

Arvien zaļie meži

Ainava daudzviet tapusi visai vienveidīga.  Vairāk vienveidīgums izpaužas tur, kur nav vai tikpat kā nav zaļuma. Mežā gan zaļuma netrūkst – tur to nodrošina mūžzaļie augi, kuru lapās arī aukstajā sezonā turpinās fotosintēze. Visnozīmīgākie meža zaļuma gādātāji ir skujkoki: priedes, egles, vietām kadiķi. Visai krietnu devu zaļuma dod arī mūžzaļie puskrūmi brūklenāji un malu malās dāsni augošās dažādu sugu sūnas. Spītējot aukstumam, turpina dzīvot un pat lēni augt ķērpji. Arī šajā laikā mežos var aplūkot dažādas sēnes.

Krāsas

Ar nelielu sarkanās krāsas devu mežu vietām atdzīvina irbeņu, savvaļas rožu, maijpuķīšu, žagatiņu, mieturu mugureņu, bebrukārkliņu auglīši. Augstajos purvos šoruden bija samērā daudz dzērveņu. Kur nav nolasītas, joprojām ir daudz. Nu jau tās tapušas mīkstas, jo dabūjušas krietnu salu, taču ogu sarkanums gan tāpēc nav zudis.

Sīļi turpina zīļošanu: gan zīļu meklēšanu zem ozoliem vai slēptuvēs tūlītējai notiesāšanai, gan barības rezervju čaklu gādāšanu – zīļu meklēšanu noslēpšanai, lai apēstu vēlāk. Zīļojošie sīļi konkurē ar citiem zīļu kāriem dzīvniekiem, pirmkārt, ar meža cūkām, kurām, starp citu, rit pārošanās periods jeb riesta sezona, kas kulmināciju sasniedz tieši tagad, decembrī. Tumšajā diennakts laikā dzirdami cūku palielinātās aktivitātes radītie trokšņi. Ja vien stipri nelīst un nevējo, vakaros un naktīs var dzirdēt, kā tumsas aizsegā savu mājvietu tuvumā rosās bebru ģimenes.

Putnu rosība

Aukstajā sezonā Latvijā var būt sastopami vairāk nekā 100 sugu putni. Īpaši čakli rosās dienas putni, kuriem īsajā gaišajā diennakts periodā jāpaspēj uzņemt nepieciešamo barības devu. Putni ir pamanāmākie no dzīvniekiem šai laikā. Vairākums Latvijas putnu ir aizlidojuši, tāpēc pārsvarā ieraugāmi nometnieki putni, klejotāji putni un atsevišķi neaizlidojušie gājputni.

Daļa no neaizlidojušajiem gājputniem manāma šur tur dažādos ūdeņos. Kamēr vien ir saglabājušās neaizsalušas relatīvi seklas vietas, tajās mēdz uzturēties pīles, gulbji- gan pašmāju, kas nav devušies prom, gan pie mums no citurienes atlidojušie un mūsu zemei cauri lidojošie. Vietām pie ūdeņiem ieraugāmi arī jūras kraukļi, zivju dzenīši. Uz ziemu šurp no citurienes atlido ziemotāji, piemēram, ūdensstrazdi, lielās čakstes, zīdastes, ķeģi – viņiem Latvija ir siltās zemes. Dažugad aukstajā sezonā sarkankrūtīšiem pievienojas viesi – no ziemeļiem šurp atlidojušie sugasbrāļi.

Kopā – drošāk pret plēsējiem

Daļa putnu aukstajā sezonā labprātāk dzīvo pa vienam, savukārt otra daļa – bariņos.  Itin kuplā skaitā pa mežiem klīst jaukti sīkputniņu bariņi, kas sastāv no vairākām sugām, kuras apvienojušās šajos bariņos tāpēc, lai būtu drošāk: vairāk dažādu acu un ausu vienkop ir drošāk pret plēsējiem, no kuriem mežā bīstamākie ir zvirbuļvanags un apodziņš. Sīkputniņu jauktajos ziemas bariņos ietilpst galvenokārt vairāku sugu zīlītes, viens vai daži dzilnīši, kāda mizložņa. Egļu mežos redzami zeltgalvīši, kas gana labi jūtas arī patstāvīgos pulciņos. Bet ģimenes jeb perējuma pulciņos pa ārēm klimst sīkputniņi garastītes, kas līdzīgi miniatūrām žagatiņām. Ģimenes pulciņos aukstajā sezonā uzturas arī krietni lielāki lidoņi – rubeņu dzimtas pārstāvji. Vienīgi mežirbes turas pārīšos.

Kažoka maiņa un ziemas guļa

Gan meža cūkas, gan bebri, gan citi zvēri, visi pārģērbušies ziemas kažokos. Zīdītāju ziemas tērps, salīdzinot ar vasaras tērpu, ir siltāks, ar biezāku un garāku apmatojumu. Mainījusies arī kažoka krāsa. Sermulim, zebiekstei, baltajam zaķim ziemas tērps ir pavisam sniega balts, bet citiem tikai nedaudz gaišāks par vasaras tērpu. Salīdzinoši mazas ietērpa izmaiņas skārušas amfibiotiskos, ar ūdeni cieši saistītos, zīdītājus.

Daļa mūsu platuma grādos mītošo zvēru ziemu pavada migās ciešā guļā. Eži, susuri, sikspārņi, sicistas jau savlaicīgi ieslīgst dziļā nemaņā. Savukārt trauslā ziemas miega gulētāji – āpši, jenotsuņi, lāči – mēdz staigāt, meklējot kaut ko apēdamu, kamēr vien nav iestājies noturīgs sals. Aukstumā arī šie laižas guļā, bet, uznākot atkusnim, bieži vien mēdz to pārtraukt.

Aļņu buļļi un stirnāži jau atbrīvojušies no ragiem, bet staltbrieži savas rotas nēsās līdz pavasarim.

Ziema ūdeņos

Aukstumu mīlošās saldūdens mencas, nakts mednieces vēdzeles, pulcējas vienkop. Viņas gatavojas nārstam, kas parasti ilgst no decembra beigām līdz februārim. Jo aukstāks ūdens, jo intensīvāks vēdzeļu nārsts.

No jūras augšup pa meža ūdenstecēm uz savām nārsta vietām migrē upes nēģi. Nārstos gan viņi tikai pavasarī. Jo tumšākas naktis – jo aktīvāk šie apaļmutnieki dodas pret straumi. Gan aizsalušās, gan ledus nesegtās ūdenstilpēs turpina rosīties ne vienas vien sugas ūdens bezmugurkaulinieki.

Siltāki slēpņi

Pavisam maz bezmugurkaulainos dzīvniekus var ieraudzīt uz sauszemes, jo vairākums noslēpušies zemsedzē, augsnē vai citās, no stipra sala pasargātās, vietās. Visbiežāk aukstajā sezonā no bezmugurkauliniekiem virszemē, arī uz sniega un ledus, var manīt dažādus kukainīšus, aktīvi ir arī vairāku sugu zirnekļi. Tāpat var izdoties ieraudzīt gan kukaiņus, gan arī simtkājus un tūkstoškājus, gan sauszemes vēžus – mitrenes.